Cīņa par uzņēmuma reputāciju

Reputācija ir viens no būtiskākajiem uzņēmuma nemateriālajiem aktīviem, kas ļauj piesaistīt un noturēt klientus, darbiniekus, investīcijas, kā arī sekmēt tā attīstību un konkurētspēju. Nepatiesas informācijas vai neglaimojošu ziņu izplatīšana var ne tikai samazināt uzņēmuma finanšu rādītājus, bet pat novest pie nespējas turpināt darbību. Vai tiešām internetā drīkst publicēt jebko? Kā cīnīties pret nomelnojošu ziņu izplatīšanu?

Kad saduras konfliktējošas intereses

Senāta judikatūrā norādīts, ka juridiskas personas reputācija ir saimniecisks un nemateriāls labums. Uzņēmums to var izmantot komercdarbībā, un reputācija veido uzņēmēja tēlu, prestižu un identitāti, ietekmē atpazīstamību, finansiālo stāvokli un klientu attieksmi. Reputācija ir atzīstama par tiesiski aizsargājamu interesi, un tās aizskārums, publicējot nepatiesas ziņas par uzņēmumu, izvēršot nomelnošanas kampaņas vai īstenojot citas darbības, var ietekmēt gan uzņēmuma sabiedrisko novērtējumu, gan radīt nemantisko kaitējumu.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) vairākkārt uzsvērusi, ka uzņēmuma tiesības uz reputāciju ir tiesiski pamatojamas. Proti, lai gan uzņēmumam ir tikai komerciālā reputācija un juridiskā persona nevar lūgt atzīt, ka aizskartas tādas tiesības, kas ir tikai fiziskajām personām, uzņēmuma labā slava var būt īpašums Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1.panta tvērumā.

Jāņem vērā, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, kā arī paust savus uzskatus. Taču šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību. Līdz ar to ikvienā gadījumā, kad rodas jautājums par iespējamu reputācijas aizskārumu, ir jāvērtē un jāsamēro atšķirīgas pamattiesības – no vienas puses, tiesības uz goda un cieņas aizsardzību, no otras puses, tiesības uz vārda brīvību.

Kad aizskarta uzņēmuma reputācija

Pastāv vairāki veidi, kā uzņēmums var aizsargāt reputāciju, taču pirms piemērotākā tiesiskās aizsardzības līdzekļa izvēles ir jāizprot konkrētā aizskāruma būtība.

Senāts, balstoties uz ECT judikatūrā nostiprinātajām atziņām, ir uzskaitījis kritērijus, kas nosaka, vai uzņēmuma reputācija ir aizskarta. Proti, ir jāvērtē, vai:

• publicētā informācija ir jomā, kas skar uzņēmuma kā juridiskās personas reputāciju;
• publicēto informāciju veicināja pašas komercsabiedrības rīcība vai prakse;
• publicētā informācija ir par sabiedrībai aktuālu jautājumu, vai arī tās mērķis ir kritizēt uzņēmuma ražojumus / pakalpojumus;
• publicētās informācijas avoti ir ticami;
• izteiksmes forma nav nesamērīgi aizskaroša;
• plašsaziņas līdzeklis, kurā informācija ir publicēta, ir noskaidrojis, ka minētie fakti nav patiesi, un vai savlaicīgi mēģinājis atsaukt izplatīto informāciju.

ECT 2017.gada 27.jūnija spriedumā lietā 17224/11 “Medžlis Islamske Zajednice Brčko and Others v. Bosnia and Herzegovina” norādījusi, ka uzņēmums nevar sūdzēties par reputācijas aizskārumu, ja tās zudums ir paša uzņēmuma paredzamās rīcības sekas, piemēram, krimināli sodāma pārkāpuma izdarīšana. Tāpat ECT 2011.gada 19.jūlija spriedumā lietā 23954/10 “Uj v. Hungary” secinājusi, ka gadījumos, kad publicētās informācijas mērķis ir pievērst uzmanību trūkumiem uzņēmuma darbībā, kas potenciāli rada kaitējumu sabiedrības interesēm, bet nevis nomelnot uzņēmuma ražojumus vai pakalpojumus, plašsaziņas līdzekļu pienākums izplatīt informāciju par visiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem var tikt vērtēts kā nozīmīgāks nekā uzņēmuma reputācijas aizsardzība.

Senāts 2022.gada 3.novembra spriedumā lietā SKC-327/2022 uzsvēris, ka arī sociālo mediju grupās, kur kādas jomas interesenti apspriež pieredzi saistībā ar iegādāto ražojumu kvalitāti un apkalpošanas servisa pieejamību, ir pieļaujama gan pozitīvu, gan negatīvu atsauksmju vai komentāru ievietošana. Tā ir atzīstama par ierastu un lietderīgu praksi, kas atbilst sabiedrības interesēm un šādu grupu izveidošanas mērķim. Taču jāievēro arī uzņēmuma interese aizsargāt tā komerciālo veiksmi un dzīvotspēju, kas nes labumu akcionāriem, darbiniekiem un ekonomiskajai attīstībai. Arī tad, ja tiek izplatīta patiesa informācija, tā atsevišķa starpgadījuma dēļ nedrīkstētu veidot kļūdainu priekšstatu par uzņēmuma vispārējo praksi.

Ja tomēr ir pamatotas aizdomas, ka par uzņēmumu, tā darbiniekiem, ražojumiem vai pakalpojumiem izplatīta nepatiesa un reputāciju aizskaroša informācija, uzņēmums var izmantot Civillikumā (CL) vai Krimināllikumā (KL) noteiktos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Turklāt radušos situāciju iespējams risināt ar sabiedrisko attiecību vai digitālās komunikācijas speciālistu starpniecību. Uzņēmums preventīvi var izstrādāt dažādus komunikācijas plānus un vadlīnijas, lai rīcība reputācijas krīzes laikā būtu savlaicīga, precīza un uzlabotu uzņēmuma sabiedrisko vērtējumu. Ja kādā tīmekļa portālā publicēta uzņēmuma darbībai neatbilstoša informācija, tas var vērsties pie vietnes uzturētāja vai īpašnieka un lūgt patiesībai neatbilstošo informāciju dzēst. Negūstot vēlamo rezultātu, uzņēmums var izvērtēt un lemt par pieejamo civiltiesisko vai krimināltiesisko risinājumu piemērotību.

Uzņēmuma reputācijas civiltiesiskā aizsardzība

CL 2352.¹pantā paredzēts, ka ikvienam ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Uzņēmumam ir tiesības prasīt arī mantisku kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa. Jēdziens “gods” attiecas arī uz juridisko personu reputāciju.

Uzņēmumam ir tiesības celt prasību par goda un cieņas aizskārumu pret publikācijas autoru, redakciju, laikraksta izdevēju, tīmekļa portāla reģistrēto īpašnieku un/vai konkrētā izteikuma autoru. Taču vienlaikus par katru publicētajā informācijā lietoto teikumu, frāzi vai fragmentu, kuru uzņēmums uzskata par godu aizskarošu, ir jāspēj pamatot četri obligātie kritēriji:

• informācija ir izplatīta publiski;
• izplatītas ziņas, nevis viedoklis;
• izplatītās ziņas ir godu un cieņu aizskarošas;
• ziņas ir nepatiesas.

Jāspēj arī pierādīt, ka publicētās informācijas rezultātā uzņēmuma sabiedriskais novērtējums ir pasliktinājies tādā mērā, ka ir ietekmēta vai nākotnē varētu tikt ietekmēta uzņēmuma darbība.

Būtiski nošķirt, vai konkrētajā situācijā uzņēmuma reputācija šķietami aizskarta ar nepatiesām ziņām vai viedokli, jo viedoklis nav pakļauts patiesības pārbaudei. Tiesu praksē norādīts, ka atbildība var iestāties arī par pārmērīgi aizskaroša un nepamatota viedokļa paušanu bez jebkādas faktiskās bāzes. Šādā gadījumā šī klaji aizskarošā viedokļa paudēja vai izplatītāja atbildība ir vērtējama atbilstoši CL 1635.pantam, kurā noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Atkārtoti jāuzsver, ka arī dažādās tīmekļa vietnēs izteiktie komentāri vai negatīvās pieredzes stāsti, kuros ir vulgāri, necenzētas leksikas vai neliterārās valodas vārdi un kas nav nepatiesi pēc būtības, automātiski nenozīmē, ka ir aizskarta uzņēmuma reputācija. Jāvērtē, vai šādu valodas lietojumu nenosaka saziņas stila specifika vietnē, kāds ir izteikumu mērķis, kā to vērtētu saprātīga persona, kurai piemīt vidusmēra jūtīgums un tolerance. Tādējādi vulgāri un aizskaroši izteikumi, kas lietoti domas izcelšanai un sabiedrībai nozīmīga jautājuma uzsvēršanai, attiecīgos apstākļos varētu būt pat piemēroti.

Vērtējot šādus izteikumus “Facebook” grupā, Senāts 2022.gada 3.novembra spriedumā lietā SKC-327/2022 norādīja, ka dažādu vulgārismu lietošana konkrētā forumā var būt salīdzinoši ierasta, līdz ar to mazāk aizskaroša, salīdzinot ar situāciju, kad šāds vulgārisms lietots oficiālajā presē vai bērnu raidījumā. Proti, ja komentārs pausts saistībā ar noteiktu uzņēmējdarbības praksi, kas var tikt uzskatīta par maldinošu un kaitējošu, sabiedrības interesēs ir nodrošināt informētas publiskas debates par jautājumu, kas skar daudzus pircējus un interneta lietotājus. Tomēr uzņēmuma reputācijas aizsardzības interesēs nav pieļaujams publiskot apzināti nepatiesus apgalvojumus.

Uzņēmuma reputācijas civiltiesiskā aizsardzība ir kompleksa un nebūt ne vienkārša. Vēršoties tiesā, uzņēmumam ir jārēķinās, ka tam jāspēj pierādīt dažādus atšķirīgi interpretējamus aspektus un pārliecinoši pamatot ar publicēto informāciju radīto kaitējumu. Turklāt tiesu prakse lietās par goda un cieņas aizsardzību nav viennozīmīgi vērtējama, un tiesu piespriestās kompensācijas ir samērā zemas – aptuveni 400–2000 eiro apmērā.

Uzņēmuma reputācijas krimināltiesiskā aizsardzība

Arī KL paredzēta atbildība par goda un cieņas aizskārumu, ja tam ir neslavas celšanas raksturs. Proti, KL 157.pantā paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu, citu personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, mutvārdos, ja tā izdarīta publiski vai plašsaziņas līdzeklī. Ar plašsaziņas līdzekli jāsaprot arī tīmekļa vietne, ja tā ir publiski pieejams informācijas avots un ar tajā sniegto informāciju var iepazīties jebkurš. Tādējādi uzņēmums ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu var vērsties policijā.

Latvijas tiesu praksē pieņemts uzskatīt, ka no neslavas celšanas cietušais var būt tikai fiziska persona. Minētajā KL normā gan tas nav ietverts, un arī Kriminālprocesa likuma 95.panta 1.daļā paredzēts, ka cietušais kriminālprocesā var būt gan fiziskā, gan juridiskā persona. Tomēr pastāv iespēja, ka kriminālprocesa uzsākšana tiks atteikta  tieši šī iemesla dēļ, proti, ka no neslavas celšanas cietusi juridiska, ne fiziska persona.

Ievērojot, ka internets ir unikāla platforma vārda brīvības īstenošanai, uzņēmumam ir jābūt gatavam reaģēt uz publiskajā telpā izskanējušu informāciju un katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt savu interešu aizstāvībai piemērotākos mehānismus.

Publikācija: ibizness.lv