Preces esība nepierāda darījumu

Lai strīdus situācijā pamatotu ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus, nepietiek vien ar formāliem attaisnojuma dokumentiem – uzņēmumam jāspēj pārliecinoši pierādīt, ka darījums faktiski ir noticis un ir saistīts ar tā saimniecisko darbību. Vai preces fiziska esība pati par sevi ir uzskatāma par pietiekamu pierādījumu?

Administratīvās rajona tiesas 2025.gada 29.janvāra spriedumā lietā A420223423 ir iezīmētas robežas tam, kas nodokļu strīdos tiek uzskatīts par pietiekamu pierādījumu darījuma faktiskajai norisei.

Lietas būtība

Valsts ieņēmumu dienests (VID), veicot uzņēmuma pārbaudi, konstatēja neatbilstības uzņēmuma grāmatvedībā. Proti, uzņēmums bija reģistrējis izdevumus par preču un pakalpojumu saņemšanu no Dānijas uzņēmuma, kas, pēc VID ieskatiem, realitātē nemaz nebija notikuši un tāpēc nav uzskatāmi par ar saimniecisko darbību saistītiem. Attiecīgi grāmatvedībā uzrādītie izdevumi 773 653 eiro apmērā nepamatoti netika iekļauti ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) apliekamajā bāzē.

Lai gan VID neapšaubīja, ka uzņēmuma rīcībā faktiski atradās darījuma dokumentos norādītās preces, uzņēmums nespēja sniegt pietiekamus pierādījumus tam, ka darījums noticis tieši ar norādīto Dānijas uzņēmumu. Līdz ar to VID pieņēma lēmumu aprēķināt uzņēmumam papildus nomaksai valsts budžetā UIN un nokavējuma naudu kopā 270 tūkstošu eiro apmērā. Uzņēmums šo lēmumu apstrīdēja augstākā iestādē, tomēr tas tika atstāts negrozīts, un uzņēmums vērsās administratīvajā tiesā.

Tiesas vērtējums

Administratīvā rajona tiesa spriedumā lielākoties pievienojās VID secinājumiem, ka uzņēmums nav sniedzis pietiekamus pierādījumus deklarēto darījumu faktiskai norisei. Tiesa uzsvēra, ka, nosakot maksājamā nodokļa apmēru, izšķiroša nozīme ir nevis darījuma juridiskajai formai, bet gan tā ekonomiskajam saturam un būtībai. Apstāklis, ka uzņēmums spēj iesniegt līgumus, rēķinus vai citus darījumu apliecinošus dokumentus, vai pat pierādīt, ka darījuma objekts atrodas viņa rīcībā, atrauti no pārējiem apstākļiem nevar tikt uzskatīts par pietiekamu pierādījumu darījuma reālai norisei ar konkrēto darījuma partneri.

Vērtējot lietā iesniegtos darījuma dokumentus, uzņēmuma paskaidrojumus un citus lietā noskaidrotos apstākļus, tiesa konstatēja vairākus būtiskus trūkumus un pretrunas. Ne līgumos, ne rēķinos nebija norādītas preču piegādes adreses, termiņi vai citi būtiski nosacījumi, lai gan reālā komercdarbībā puses šos aspektus līgumos un citos darījuma dokumentos konkrēti fiksē, lai strīda gadījumā varētu panākt to izpildi. Šādu datu neesamība liecina par darījumu dokumentu formālu noformēšanu par faktiski nenotikušiem darījumiem.

Tāpat tika ņemts vērā, ka Dānijas uzņēmums nebija deklarējis attiecīgos darījumus savā nodokļu administrācijā, tam nebija darbinieku, un tas drīz pēc darījumu noslēgšanas tika likvidēts. Pierādījumi arī neatklāja preču īpašumtiesību pārejas ķēdi – tostarp to, kurā brīdī un vai vispār īpašumtiesības uz precēm ir pārgājušas no kāda Gruzijas uzņēmuma Dānijas uzņēmumam, jo strīdus darījums notika muitas noliktavā.

Lai gan tiesa, tāpat kā VID savā lēmumā, nenoliedza, ka preces faktiski atradās uzņēmuma rīcībā, tā uzsvēra, ka būtiska nozīme ir tam, vai preces tika iegādātas tieši no norādītā Dānijas piegādātāja. Tiesas vērtējumā darījumu dokumentācija bija formāla un neatspoguļoja faktiskos darījuma apstākļus, kas ļāva secināt, ka strīdus darījumi nav notikuši ar Dānijas uzņēmumu.

Ņemot vērā minēto, tiesa atkārtoti uzsvēra judikatūrā nostiprināto atziņu – ja darījums ar nodokļa rēķinā norādīto personu ir atzīts par nenotikušu, tad fakts, ka preču piegāde ir notikusi (no nenoskaidrotas personas), pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu, ka konkrētā darījuma izmaksas uzņēmumam ir bijušas un/vai uzņēmums tās norādījis pamatoti. Tādējādi VID lēmums par papildu UIN un nokavējuma naudas maksājumu pieprasīšanu valsts budžetā ir atstājams spēkā.

Publikācija: ifinanses.lv