Mantojuma lietas arvien biežāk pārsniedz vienas valsts robežas. Personu mobilitāte, darbs ārvalstīs, nekustamā īpašuma iegāde Eiropas rietumos, kā arī bankas konti un investīcijas dažādās valstīs kļuvušas par ikdienu, taču nāves gadījumā šī starptautiskā dzīve var pārtapt juridiski sarežģītā mantojuma tiesību mežģī. Arvien biežāk rodas situācijas, kurās mantinieks atrodas vienā valstī, bet mantojuma masa – citā vai pat vairākās valstīs vienlaikus. Kā rīkoties?

Šādās situācijās mantinieki sastopas ar būtiskiem un reizēm negaidītiem juridiskiem jautājumiem: kurā valstī uzsākt mantojuma lietu, kuras valsts tiesību normas piemērojamas? Prakse rāda, ka intuitīvi pieņēmumi par to, ka mantojumu vienmēr varēs kārtot mantinieka dzīvesvietas valstī vai mantas atrašanās vietā, neveicot konkrēto apstākļu dziļāku analīzi, nereti var izrādīties kļūmīgi. Nepārdomāta rīcība vai savlaicīgas juridiskās konsultācijas trūkums var novest pie ilgstošām un dārgām paralēlām procedūrām vairākās valstīs.

Kur meklēt atbildes?

Situācijās, kad mantinieks secina, ka atrodas vienā valstī, bet mantojuma aktīvi – citā vai vairākās, pirmais, kur vērts ielūkoties, ir regula 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (Mantošanas regula). Regula ir stūrakmens pārrobežu mantošanas jautājumu saskaņošanā un risināšanā Eiropas Savienībā (ES) tādu personu mantojumam, kas mirušas, sākot no 2015.gada 17.augusta.

Regula definē principus, pēc kuriem nosaka jurisdikciju un piemērojamās tiesību normas, regulē nolēmumu atzīšanas un izpildes jautājumus, kā arī vienkāršākai un efektīvākai mantojuma lietu kārtošanai ES robežās ievieš Eiropas mantošanas apliecību.

Būtiski, ka Mantošanas regula ir piemērojama pārrobežu mantojumu lietās jeb mantojuma lietās, kurās ir pārrobežu elementi.

Jēdziens “pārrobežu elements” praksē tiek vērtēts elastīgi, tas ir, vai ar mantojumu saistīti elementi atrodas vairāk kā vienā valstī (ES dalībvalstī vai pat trešajā valstī), piemēram, mantojumā ietilpstošās mantas atrašanās vieta, mirušā mantinieki, legatāri. Tostarp arī pēdējā gribas rīkojuma sastādīšanas vieta un mantojuma atstājēja dzīvesvieta var būt pārrobežu elementi, liecina Senāta 2023.gada 29.novembra spriedums lietā SKC-317/2023. Tādējādi arī situācijā, kurā mantinieks atrodas vienā valstī, bet mantojuma masa – citā – ir piemērojama Mantošanas regula.

Pastāvīgā dzīvesvieta – piesaistes kritērijs

Atbilstoši Mantošanas regulas 4. un 21.pantā ietvertajam vispārējais piesaistes faktors gan jurisdikcijas, gan pārrobežu mantojuma lietā piemērojamo tiesību aktu noteikšanai ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Tādējādi atbilstoši vispārējiem noteikumiem mantojuma lieta jāierosina tās dalībvalsts tiesā (vai kompetentajā iestādē), kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī, turklāt mantojuma lieta skatāma arī pēc tās valsts tiesību aktiem, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta.

Mantošanas regulā jēdziens “mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī” nav tiešā veidā definēts, taču tā saturs atklāts regulas 23. un 24.apsvērumā. Analizējot apsvērumos norādīto, pastāvīgā dzīvesvieta jānosaka, pamatojoties uz mirušā dzīves apstākļu vispārēju novērtējumu pēdējos gados pirms viņa nāves un laikā, kad tā iestājās. Novērtējums jāveic, ņemot vērā gan objektīvos faktorus, piemēram, mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgumu un regularitāti, gan subjektīvos, piemēram, uzturēšanās apstākļus un iemeslus.

Izšķiroša nozīme nav vienīgi personas uzturēšanās ilgumam vai regularitātei konkrētā valstī – Mantošanas regula apzināti neparedz minimālo uzturēšanās termiņu. Tieši pretēji, ideja par minimālās apmešanās ilgumu Mantošanas regulas izstrādes procesā apzināti tika noraidīta. Būtiski ir arī uzturēšanās apstākļi un iemesli, proti, vai persona konkrētajā valstī uzturējusies īslaicīgi vai ar nodomu tur pastāvīgi veidot savu dzīvi. Izvērtējot šo apstākļu kopumu, būtu jānonāk pie secinājuma, ar kuru valsti mirušais bija nodibinājis ciešu un stabilu saikni.

Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka pastāvīgā dzīvesvieta ir fiziskās personas pastāvīga un stabila saikne ar tās valsts teritoriju, kurā atrodas tās būtisko interešu centrs. Savukārt jēdziens “intereses” ietver tos elementus, kas veido personas ikdienu, kas galvenokārt sastāv no ģimenes, profesionālās un sociālās dzīves (piemēram, kur ir personas ģimenes un ģimenes mājokļa atrašanās vieta, uzņēmējdarbības vai darba vieta, sociālo attiecību dibināšanas vieta).

Tomēr jāuzsver, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (EST) ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa-Bordonas (Manuel Campos Sanchez-Bordona) 2020.gada 26.marta secinājumiem lietā C-80/19 E.E. neatkarīgi no situācijas sarežģītības mirušajam var būt tikai viena pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta.

Piemērojamie akti

Saskaņā ar Mantošanas regulas 21.pantu, ja vien mantojuma atstājējs nav izdarījis citādu izvēli, kā arī nepastāv kāds no regulā ietvertajiem izņēmumiem, mantojumam kopumā piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta. Tas nozīmē, ka viens un tas pats tiesiskais regulējums attiecas uz visu mantojumu neatkarīgi no atsevišķu aktīvu atrašanās vietas, tādējādi novēršot mantojuma sadrumstalotību.

Vienlaikus Mantošanas regulas 22.pants pieļauj izņēmumu – mantojuma atstājējam ir tiesības pēdējās gribas rīkojumā izvēlēties tā mantojumam piemērojamos tiesību aktus. Šāda izvēle gan ir ierobežota ar mantojuma atstājēja pilsonības valsts tiesību aktiem. Ja mantojuma atstājējam ir vairāku valstu pilsonība, tad viņš var izvēlēties jebkuras valsts tiesību aktus, kuras pilsonis viņš ir.

Ja mantojuma atstājējs šādu izvēli izdarījis, tā mantiniekam ir saistoša. Ja izvēles nav, mantojumam piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Būtiski, ka abos gadījumos piemērojamie tiesību akti var būt arī trešo valstu tiesību akti. Piemēram, Apvienotās Karalistes pilsonis ar pastāvīgo dzīvesvietu Latvijā var testamentā noteikt, ka viņa mantojumam piemērojamas Apvienotās Karalistes tiesību normas.

Jurisdikcija – viena vai vairākas procedūras

Viens no biežākajiem praktiskajiem jautājumiem pārrobežu mantošanas lietās ir tas, vai mantojumu iespējams nokārtot vienā procedūrā, vai arī mantiniekiem jārēķinās ar vairākām paralēlām darbībām dažādās valstīs. Atbildi uz šo jautājumu sniedz viens no Mantošanas regulas pamatprincipiem – “mantojuma vienotības princips”, kas izriet no regulas 4. un 21.panta.

Atbilstoši šiem pantiem kompetentajam subjektam (tiesai, notāram) ir kompetence lemt par visu mantošanu kopumā, tas ir, visu mantojumu kā vienotu veselumu, neaprobežojot to tikai ar konkrētās valsts teritoriju, izņemot gadījumos, kad Mantošanas regula paredz kompetentā subjekta ierobežotu kompetenci. Turklāt arī mantojuma lietā piemērojamie tiesību akti reglamentē mantojumu visā kopumā nevis kādā tā daļā.

Tādējādi saskaņā ar Mantošanas regulas 4.pantu jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās ES dalībvalsts tiesai vai citai kompetentajai iestādei, piemēram, notāram, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta. Tas nozīmē, ka tieši šajā valstī ir ierosināma mantojuma lieta neatkarīgi no tā, kur atrodas atsevišķi mantojuma aktīvi vai kur dzīvo mantinieki.

No minētā panta izriet vairākas būtiskas atziņas:

  • pirmkārt, vienas dalībvalsts tiesa vai notārs ir tiesīgs lemt par visu mantojumu kopumā, tādējādi novēršot nepieciešamību ierosināt atsevišķas mantojuma lietas katrā valstī, kur atrodas aktīvi;
  • otrkārt, šāda jurisdikcija tiek piešķirta tikai ES dalībvalsts tiesai vai kompetentajai iestādei.

Tādējādi, ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī bija ES dalībvalstī, tad šīs dalībvalsts tiesā vai kompetentajā iestādē (pie notāra) ir ierosināma mantojuma lieta par visu mantošanu kopumā, kas aptvers visu mirušajam piederējušo mantu.

Piemērs

Mantinieks dzīvo Latvijā un vēlas mantot no sava mirušā tēva ar pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī Vācijā aktīvus Latvijā, Vācijā un Spānijā. Mantojuma lieta ierosināma Vācijā – valstī, kurā mirušajam bija pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta. Vācijas kompetentā iestāde būs tiesīga lemt par visu mantošanu kopumā viena procesa ietvaros. Šādā gadījumā Latvijā nav un nevar tikt ierosināta atsevišķa mantojuma lieta.

Aktīvus Latvijā un Spānijā mantinieks varēs saņemt / reģistrēt savas īpašumtiesības, iesniedzot attiecīgajam subjektam Vācijā izsniegtu Eiropas mantošanas apliecību – speciālu apliecību, kas tiek izdota izmantošanai citās dalībvalstīs un apliecina mantinieka statusu.

Ja mirušais dzīvoja ārpus ES

Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav ES dalībvalstī, palīgā nāk Mantošanas regulas 10.pants. Tajā dalībvalsts tiesai piešķirta jurisdikcija tomēr lemt par mantošanu kopumā vai vismaz par aktīviem, kas atrodas šajā dalībvalstī, ja tiek konstatēti citi konkrēti piesaistes kritēriji.

Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī vairs nav kādā no dalībvalstīm, kurā atrodas mirušā manta, bet mirušajam nāves brīdī ir šīs dalībvalsts pilsonība vai mirušā iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī periodā, kas nepārsniedz 5 gadus pirms prasības celšanas tiesā, tad dalībvalsts tiesai vai kompetentajai iestādei (notāram) tomēr ir jurisdikcija lemt par mantošanu visā kopumā.

Piemērs

Mantinieks dzīvo Latvijā un vēlas mantot no sava mirušā tēva ar pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī Monako un Latvijas pilsonību aktīvus Latvijā, Vācijā un Spānijā. Mantojuma lieta ierosināma Latvijā – valstī, kuras pilsonība bija mirušajam nāves brīdī un kurā atrodas arī mirušā manta. Latvijas kompetentā iestāde būs tiesīga lemt par visu mantošanu kopumā, tostarp aktīviem Vācijā un Spānijā. Mantiniekam nav nepieciešams vērsties arī pie kompetentajām iestādēm Vācijā un Spānijā, lai ierosinātu mantojuma lietas tur.

Aktīvus Vācijā un Spānijā mantinieks varēs saņemt / reģistrēt savas īpašumtiesības, iesniedzot attiecīgajam subjektam Latvijā izsniegtu Eiropas mantošanas apliecību.

Tomēr, ja mirušajam nāves brīdī nevienā dalībvalstī nav ne pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ne dalībvalsts pilsonība, ne iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta, bet kādā no dalībvalstīm atrodas viņa manta, tad šīs dalībvalsts tiesai vai kompetentajai iestādei (notāram) ir jurisdikcija lemt, bet tikai par šo mantu.

Piemērs

Mantinieks dzīvo Latvijā un vēlas mantot no sava mirušā tēva ar pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī Monako un Šveices pilsonību aktīvus Latvijā, Vācijā un Spānijā. Mantojuma lietu var ierosināt Latvijā – valstī, kurā atrodas mirušā manta, bet tikai attiecībā uz Latvijā esošo mantu. Latvijas kompetentā iestāde nav un nebūs tiesīga lemt ne par aktīviem Vācijā, ne Spānijā.

Ja aktīvi ir ārpus ES

Aizvien biežāk praksē sastopamas situācijas, kad mantojuma masā ietilpst ne tikai aktīvi ES, bet arī ārpus tās. Lai gan Mantošanas regula balstīta uz “mantojuma vienotības principu”, praksē ne vienmēr tas ir sasniedzams. Šādu problemātiku regulas izstrādātāji apzinājās jau tās pieņemšanas gaitā, ko apliecina arī Mantošanas regulas 12.pants, kurā paredzēta iespēja ierobežot tiesas vai kompetentās iestādes jurisdikciju attiecībā uz aktīviem trešajās valstīs.

Proti, pat gadījumos, kad dalībvalsts tiesai vai citai kompetentajai iestādei saskaņā ar Mantošanas regulu ir jurisdikcija lemt par mantojumu kopumā, tostarp par aktīviem, kas atrodas trešajās valstīs, praksē var rasties situācija, kad šādas iestādes izdots nolēmums vai dokuments nav pietiekams, lai uz tā pamata mantotu aktīvus ārpus ES. Šādos gadījumos mantiniekiem jāsaskaras ar trešo valstu nacionālo tiesību prasībām, kuras ES regulējums tieši nesaista. Attiecīgi mantinieks nevar automātiski paļauties uz ES izdotu nolēmumu, publisku dokumentu vai Eiropas mantošanas apliecību, lai īstenotu savas mantojuma tiesības ārpus ES. Šādos gadījumos bieži vien ir nepieciešamas papildu procedūras atbilstoši attiecīgās valsts tiesībām.

Jautājums, vai ar ES dalībvalstī ierosinātu mantojuma procedūru un tās rezultātā izsniegtu nolēmumu, publisku dokumentu vai Eiropas mantošanas apliecību būs pietiekami, nav atbildams universāli. Tas katrā gadījumā vērtējams individuāli un atbilde ir atkarīga no vairākiem apstākļiem, tostarp no tā, vai Latvijai ar attiecīgo trešo valsti ir noslēgts tiesiskās palīdzības līgums, kas varētu paredzēt atvieglinātu procedūru. Ja līguma nav, izšķiroša nozīme ir konkrētā aktīva veidam, trešās valsts normatīvajam regulējumam, kā arī nereti paša aktīva turētāja, piemēram, kredītiestādes, noteiktajām prasībām.

Praksē visbiežāk sarežģījumi rodas tad, kad mantojuma masā ietilpst nekustamais īpašums trešajās valstīs. Vairumā gadījumu attiecīgās valsts tiesību akti paredz, ka īpašuma tiesību pārejai mantošanas ceļā nepieciešams vietējās iestādes izdots mantojumu apliecinošs dokuments.

Piemērs

Mantinieks dzīvo Latvijā un vēlas mantot no sava mirušā tēva ar pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī Latvijā nekustamos īpašumus Latvijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Mantiniekam nepieciešams ierosināt mantojuma lietu gan Latvijā saskaņā ar Mantošanas regulu, gan arī īstenot vietējo mantošanas procesu attiecīgajā štatā.

Savukārt attiecībā uz naudas līdzekļiem kredītiestādēs trešajās valstīs prakse nereti ir elastīgāka. Atkarībā no konkrētās valsts regulējuma un attiecīgās bankas iekšējām prasībām nereti pietiek ar ES dalībvalstī izsniegtu nacionālo mantojuma apliecību vai Eiropas mantošanas apliecību, lai mantinieks varētu saņemt kontā esošos līdzekļus, neuzsākot atsevišķu mantojuma lietu trešajā valstī.

Piemērs

Mantinieks dzīvo Latvijā un vēlas mantot no sava mirušā tēva ar pastāvīgo dzīvesvietu nāves brīdī Latvijā naudas līdzekļus Latvijā un Šveicē. Mantiniekam vairumā gadījumu pietiks ar mantojuma lietas ierosināšanu Latvijā. Latvijas notāra izdota nacionālā mantojuma apliecība vai Eiropas mantošanas apliecība būs pietiekama, lai mantotu arī naudas līdzekļus kredītiestādē Šveicē.

Gadījumos, kad mantojuma aktīvi atrodas ārpus ES, katrs aktīvs vērtējams individuāli, ņemot vērā tā raksturu, atrašanās vietu un attiecīgās valsts tiesisko regulējumu.

Pārrobežu mantojuma lietās izšķiroša nozīme ir pareizai jurisdikcijas un piemērojamo tiesību noteikšanai. ES Mantošanas regula nodrošina vienotu regulējumu, kas lielākajā daļā gadījumu ļauj mantojuma lietu koncentrēt vienā procedūrā, vienlaikus paredzot skaidrus risinājumus arī sarežģītākās situācijās. Rūpīga faktisko apstākļu izvērtēšana un savlaicīga procesa strukturēšana ļauj mantojuma lietu kārtot efektīvi un korekti.

Publikācija: itiesibas.lv