Negatīva atsauksme sociālajos tīklos, publisks apgalvojums par uzņēmuma negodprātīgu rīcību vai konkurenta izplatīta informācija par it kā nekvalitatīviem pakalpojumiem var uzņēmumam maksāt klientus, sadarbības partnerus un uzticību. Tomēr ne katrs kritisks vai pat aizskarošs izteikums ir prettiesisks. Kur ir robeža starp pieļaujamu kritiku un uzņēmuma reputācijas aizskārumu, un ko uzņēmums var darīt, ja šī robeža ir pārkāpta?

Vai uzņēmuma reputācija ir aizsargājama?

Parasti tiek runāts par fiziskas personas godu un cieņu, savukārt uzņēmuma gadījumā būtiska ir tā komerciālā reputācija – tas, kā uzņēmumu vērtē klienti, sadarbības partneri, darbinieki un sabiedrība kopumā. Uzņēmuma reputācijas vērtējumā tādējādi noteicošais ir tieši komerciālais aspekts. Laba reputācija var veicināt klientu un sadarbības partneru uzticību, stiprināt uzņēmuma tēlu un sekmēt tā darbību, savukārt negatīvs vērtējums var radīt pretēju efektu – mazināt uzticību, radīt šaubas sadarbības partneriem vai pat novest pie klientu un darījumu zaudēšanas.

Tāpēc arī uzņēmuma reputācija ir tiesiski aizsargājama vērtība. Civillikuma (CL) 2352.1pants paredz tiesības prasīt tiesā atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas, ja to izplatītājs nepierāda, ka šīs ziņas atbilst patiesībai. Lai gan likumā ir lietoti fiziskai personai raksturīgie jēdzieni “gods” un “cieņa”, Senāts 2020.gada 30.aprīļa spriedumā lietā SKC-77/2020 ir atzinis, ka šīs normas aizsardzība attiecas arī uz juridiskas personas reputāciju. Tātad arī uzņēmums var vērsties tiesā, ja par to ir izplatītas nepatiesas un reputāciju aizskarošas ziņas.

Kad kritika pārkāpj robežu?

Lai saprastu, vai uzņēmuma reputācija ir prettiesiski aizskarta, vispirms jānoskaidro, kas tieši ir pateikts, jo strīdos par reputācijas aizskārumu viens no svarīgākajiem jautājumiem ir tas, vai konkrētais izteikums ir ziņa par faktu vai viedoklis. Piemēram, apgalvojums “šim uzņēmumam ir briesmīga klientu apkalpošana” pirmšķietami varētu tikt vērtēts kā subjektīvs viedoklis. Turpretī apgalvojums “uzņēmums piesavinās klientu iemaksāto naudu” satur jau konkrētu faktisku apgalvojumu, kura patiesumu ir iespējams pārbaudīt. Šī atšķirība ir būtiska tādēļ, ka faktu var pierādīt kā patiesu vai nepatiesu, savukārt viedokļa “patiesumu” pierādīt nevar. Tomēr arī viedokļa brīvība nav neierobežota – noteiktos gadījumos atbildība var iestāties par nesamērīgi aizskarošu vērtējumu, jo īpaši tad, ja tam nav pietiekama faktiskā pamata.

Svarīgs ir arī izteikuma konteksts, forma un vide, kurā tas pausts. To labi ilustrē Senāta 2022.gada 3.novembra spriedums lietā SKC-327/2022 par komentāriem “Facebook” grupā, kurā patērētāji dalījās savā pieredzē par precēm un pakalpojumiem. Senāts šajā lietā vērsa uzmanību, ka tas vien, ka komentārs ir ass vai pat vulgārs, vēl nenozīmē, ka tas ir prettiesisks, jo arī negatīvām atsauksmēm ir vieta publiskajā diskusijā, ja tās pēc būtības nav nepatiesas. Tātad uzņēmums nevar prasīt, lai publiskajā telpā par to tiktu paustas tikai pozitīvas atsauksmes. Tādēļ tiesību aizsardzība sākas tur, kur kritika pārtop nepatiesos faktu apgalvojumos vai nepamatoti aizskarošā izteiksmē.

Kā uzņēmums var aizsargāt reputāciju?

Ja par uzņēmumu izplatītas nepatiesas un reputāciju aizskarošas ziņas, viens no galvenajiem aizsardzības līdzekļiem ir prasīt tās atsaukt. CL 2352.1panta otrā daļa paredz, ka presē izplatītas nepatiesas ziņas atsaucamas presē, dokumentā ietvertas ziņas – aizstājot attiecīgo dokumentu, bet citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Kā norādījis Senāts 2025.gada 16.decembra spriedumā lietā SKC-82/2025, atsaukuma mērķis ir pēc iespējas atjaunot stāvokli, kāds pastāvēja pirms ziņu izplatīšanas, bet, ja tās joprojām ir publiski pieejamas, – arī pārtraukt turpinātu reputācijas aizskārumu.

Papildus ziņu atsaukšanai uzņēmums var prasīt arī atlīdzību par reputācijas aizskārumu. Savukārt, ja nepatiesās informācijas izplatīšana radījusi konkrētus finansiālus zaudējumus, piemēram, tās dēļ ir zaudēts klients vai nav noslēgts plānots darījums, iespējams prasīt arī šo zaudējumu atlīdzināšanu. Šādā gadījumā gan būs jāpierāda ne tikai zaudējumu apmērs, bet arī saikne starp izplatīto informāciju un konkrētajiem zaudējumiem.

Īpaša kārtība paredzēta gadījumiem, kad informācija publicēta masu informācijas līdzeklī. Kā to nosaka likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.pants, gan fiziska, gan juridiska persona 6 mēnešu laikā no publikācijas var vērsties pie redaktora ar prasību atsaukt nepatiesās ziņas vai citā goda un cieņas aizskāruma gadījumā – atvainoties. Redaktoram šāds iesniegums jāizskata 7 dienu laikā. Tātad tiesāšanās ne vienmēr ir pirmais un vienīgais risinājums. Atkarībā no tā, kur un kā informācija izplatīta, dažkārt pietiek ar prasību ziņas atsaukt vai panākt atvainošanos, savukārt būtiskāka reputācijas vai finansiāla kaitējuma gadījumā var būt pamats vērsties arī tiesā. Lai gan šī speciālā kārtība pastāv, tās izmantošana nav priekšnoteikums, lai vērstos tiesā, ja uzņēmums tomēr to nedara.

Kad reputācijas aizskārums kļūst par krimināllietu?

Atsevišķos gadījumos personas goda, cieņas un potenciāli arī uzņēmuma reputācijas aizskārums var tikt vērtēts arī no krimināltiesiskā viedokļa. Krimināllikuma (KL) 157.pants paredz atbildību par neslavas celšanu – apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu.

Kriminālatbildības slieksnis gan ir augstāks nekā civiltiesiskās atbildības gadījumā. Nepietiek ar to vien, ka par uzņēmumu izplatīta nepatiesa vai tam nelabvēlīga informācija – jāpierāda, ka izplatītājs zināja, ka informācija ir nepatiesa, un tomēr tīši to izplatīja. Arī pašam izteikumam jābūt apkaunojošam izdomājumam, nevis vienkārši asam vai negatīvam viedoklim. Tāpēc kļūdaina informācija, nepārbaudīts apgalvojums vai rupjš vērtējums pats par sevi vēl nav neslavas celšana.

Vienlaikus būtiski ņemt vērā, ka jautājums par to, vai neslavu KL 157.panta izpratnē var celt arī uzņēmumam, nav tik viennozīmīgs kā uzņēmuma reputācijas aizsardzība civiltiesībās. No vienas puses, krimināltiesību doktrīnā un līdzšinējā praksē par šā noziedzīgā nodarījuma cietušo tradicionāli uzskatīta fiziska persona. Taču, no otras puses, pastāv vairāki apsvērumi, kas ļauj apšaubīt, vai šāda normas izpratne nav pārāk šaura, Turklāt arī citās tiesību nozarēs juridiskas personas reputācija ir atzīta par aizsargājamu vērtību. Līdz ar to KL 157.panta piemērošana uzņēmuma reputācijas aizskāruma gadījumā nav pilnībā izslēdzama, taču šāda pieeja līdz šim nav viennozīmīgi nostiprināta.

Praksē tas nozīmē, ka uzņēmumam, kas apsver vēršanos tiesībsargājošajās iestādēs par neslavas celšanu, būs īpaši rūpīgi jāpamato gan tas, kā konkrētie izteikumi aizskar tieši uzņēmuma reputāciju, gan visas neslavas celšanas pazīmes, tostarp informācijas nepatiesumu, tās apkaunojošo raksturu, izplatīšanu un, jo īpaši, to, ka izplatītājs apzinājās informācijas nepatiesumu un ar tās izplatīšanu vēlas uzņēmumam celt neslavu.

Ar ko sākt, ja uzņēmuma reputācija ir aizskarta?

Ja uzņēmums konstatē reputāciju aizskarošu informāciju, vispirms svarīgi saglabāt pierādījumus – fiksēt publikācijas saturu, tās autoru, publicēšanas laiku un vietu, kā arī, ja iespējams, informāciju par tās izplatību. Būtiski saglabāt arī pierādījumus par radītajām sekām, piemēram, klientu atteikumiem, pārtrauktu sadarbību vai citiem zaudējumiem.

Svarīgi saglabāt pierādījumus – fiksēt publikācijas saturu, tās autoru, publicēšanas laiku un vietu, kā arī, ja iespējams, informāciju par tās izplatību. Būtiski saglabāt arī pierādījumus par radītajām sekām

Tad jāvērtē, kas tieši un kā tieši ir pateikts – tas ir fakts vai viedoklis, vai informācija atbilst patiesībai, kas to izplatījis un kādā vidē tas noticis. No šiem apstākļiem būs atkarīgs arī piemērotākais risinājums – prasība ziņas atsaukt, atlīdzības pieprasīšana, vēršanās pie masu informācijas līdzekļa vai atsevišķos gadījumos arī tiesībsargājošajās iestādēs.

Raksts: itiesibas.lv