Vairāk nekā 10 tūkst. viesnīcu Eiropā ir pievienojušās kolektīvajai prasībai pret rezervēšanas platformu “Booking.com”, pieprasot kompensāciju par tā dēvētās labākās cenas klauzulas radītajiem zaudējumiem iepriekšējos 20 gados. Klauzula aizliedza viesnīcām savās mājaslapās piedāvāt zemākas cenas nekā “Booking.com”, un Eiropas Savienības Tiesa 2024.gadā to atzina par neatbilstošu Eiropas Savienības tiesībām. Šis ir viens no piemēriem, kas spilgti ilustrē jauno realitāti Eiropas tiesiskajā telpā – kolektīvās prasības kļūst par nozīmīgu taisnīguma un patērētāju aizsardzības instrumentu, vienlaikus radot jaunus riskus starptautiskajiem uzņēmumiem.

Kas ir kolektīvās prasības?

Kolektīvā prasība ir tiesisks mehānisms, kas vairākām personām, kuras skāris viens un tas pats pārkāpums, ļauj kopīgi celt prasību pret pārkāpēju, kā arī prasīt kompensāciju par kaitējuma nodarīšanu. Kolektīvo prasību pamatideja ir vienkārša – situācijās, kad individuāls kaitējums vai nodarītais zaudējums ir neliels un tiesvedības uzsākšana ir gan finansiāli, gan administratīvi sarežģīta, personas var apvienoties un vērsties pret pārkāpēju kopīgi. Tādejādi tiek gan būtiski samazinātas kopējās interešu aizstāvības izmaksas, gan palielināta iespējamība atjaunot taisnīgumu lielākam personu skaitam.

Kolektīvās prasības darbojas arī kā atturēšanas mehānisms, brīdinot uzņēmumus, ka sistemātiski pārkāpumi var novest nevis pie vienas, bet tūkstošiem prasību. Taču dažās jurisdikcijās, īpaši Amerikas Savienoto Valstu, kur kolektīvās prasības jau izsenis kalpo kopīgo interešu aizstāvībai, tās sastopas arī ar kritiku un tiek saistītas ar tā saukto “izspiešanas potenciālu”. Proti, uzņēmumi, lai izvairītos no lieliem finansiāliem un reputācijas riskiem, nereti noslēdz izlīgumu pat tad, ja prasība nav pamatota.

Aizsargā tikai fiziskas personas

Kolektīvo prasību regulējums atšķiras un dažkārt vienā valstī var būt pieejami vairāki mehānismi. Kolektīvo tiesvedību iespējamības risku uzņēmumam katrā valstī nosaka tiesiskais regulējums, tiesvedību finansēšanas iespējas un tiesu attieksme pret kolektīvajām prasībām.

Piemēram, Lielbritānija jau izsenis nodrošina iespēju celt kolektīvās prasības. Francijā kolektīvās prasības patērētāju un konkurences tiesību jomā var iesniegt kopš 2014.gada. 2016.gadā šī iespēja paplašināta arī uz veselības aprūpes jomu, diskriminācijas, datu aizsardzības un vides lietām, bet no 2018.gada – arī uz mājokļu īres jautājumiem, tādējādi Francijā pieejamie kolektīvo prasību mehānismi ir vieni no visaptverošākajiem Eiropā. Polijā kolektīvās prasības var iesniegt kopš 2009.gada. Savukārt Nīderlande kopš 2020.gada, kad stājās spēkā kolektīvo prasību un izlīgumu likums, ar vidēji 20 jauniem procesiem gadā ir kļuvusi par Eiropas kolektīvo prasību centru . Kolektīvo prasību regulējums ir arī Vācijā un citās Eiropas valstīs.

Būtiskas izmaiņas Eiropas tiesiskajā telpā ieviesa 2020.gadā pieņemtā direktīva 2020/1828 par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tās regulējums nacionālajos tiesību aktos bija jāievieš līdz 2022.gada beigām. Direktīva attiecas uz patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību un paredz nosacījumus kvalificēto institūciju tiesībām patērētāju vārdā īstenot aizlieguma vai tiesiskās aizsardzības pasākumus, ceļot pārstāvības prasības, tajā skaitā pārrobežu prasības.

Direktīvā noteiktais aizlieguma pasākums ir pagaidu vai galīgs pasākums, ar ko izbeidz vai aizliedz konkrētu uzņēmuma praksi. Savukārt tiesiskās aizsardzības pasākums uzliek uzņēmumam pienākumu attiecīgā gadījumā un saskaņā ar ES vai valsts tiesību aktiem nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, kompensāciju, remontu, aizstāšanu, cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas atlīdzināšanu.

Dalībvalstis var izvēlēties, vai pārstāvības prasības attiecas uz visiem patērētājiem, kurus skārusi neatbilstošā rīcība neatkarīgi no viņu izteiktās vēlmes iesaistīties prasībā (pasīvās izvēles mehānisms), vai tikai tiem, kuri nepārprotami izteikuši vēmi tikt pārstāvētiem (aktīvās izvēles mehānisms). Dalībvalstīm tāpat jālemj par finansējuma nodrošināšanas iespējām un, vai to drīkst nodrošināt arī trešās personas. Vienlaikus jāparedz izlīgumu noslēgšanas iespējas un noslēgto izlīgumu saistošais spēks.

Jāuzsver, ka direktīvas noteikumi attiecas uz patērētājiem, tātad tikai fiziskām personām. Līdz ar to direktīvas tvērums nerada īstenošanas mehānismu, kas kolektīvās prasības ļautu celt arī juridiskām personām (ar izņēmumu Vācijā, kur arī mazie uzņēmumi tiek uzskatīti par patērētājiem). Šādā gadījumā juridisku personu tiesības celt kolektīvo prasību atkarīgas no konkrētajā valstī pieejamajiem tiesību aizsardzības mehānismiem.

Kolektīvās prasības Latvijā

Kolektīvo prasību mehānismu Latvijā ieviesa 2023.gadā, pieņemot grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un Civilprocesa (CPL) likumā, transponējot direktīvas 2020/1828 normas. Regulējums paredz, ka patērētāju – fizisku personu – vārdā kolektīvo prasību ceļ kvalificētā institūcija – patērētāju tiesību aizsardzības biedrība vai cita biedrība, kuras darbības mērķos ietilpst patērētāju interešu aizsardzība un kurai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) ir piešķīris kvalificētās institūcijas statusu. Šobrīd PTAC sarakstā ietverta tika viena šāda biedrība.

Latvijā ieviestais mehānisms paredz, ka patērētājiem ir jāpauž griba iestāties kolektīvajā prasībā (aktīvās izvēles mehānisms). Piesakoties kolektīvajai prasībai, patērētājam ir jādod piekrišana kvalificētajai institūcijai pārstāvēt patērētāju, jānorāda prasījums un jāiesniedz dokumenti, kas to pamato. Pēc pieteikumu apkopošanas kvalificētā institūcija vēršas pie komersanta ar prasību par patērētājiem nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu. Komersantam tiek dots vismaz 14 dienu termiņš, kurā tas var izvērtēt kvalificētās institūcijas pieteikumu un izpildīt prasību pilnā apmērā vai arī piedāvāt noslēgt vienošanos.

Ja pusēm neizdodas vienoties, kvalificētā institūcija vēršas tiesā. Vēršanās tiesā ir iespējama, ja patērētāju kolektīvajā prasībā ir vismaz pieci patērētāji, visu patērētāju prasījumi ir pret vienu un to pašu atbildētāju vai atbildētājiem un šo prasījumu pamatā ir vienādi vai līdzīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Patērētāji nav lietas dalībnieki un tiem nav nekādu procesuālo tiesību, jo ar pieteikumu vērsties tiesā pilnvarota kvalificētā institūcija, kas darbojas patērētāju grupas labā. Kvalificētās institūcijas darbojas bezpeļņas principa ietvaros, taču tām ir atļauts saņemt trešo personu finansējumu, par kuru jāsniedz publiska informācija.

Vienlaikus jānorāda, ka atbilstoši CPL 75.pantam civilprasību var celt vairāki prasītāji pret vienu atbildētāju, viens prasītājs pret vairākiem atbildētājiem vai vairāki prasītāji pret vairākiem atbildētājiem. Proti, šajā pantā nostiprināts procesuālās līdzdalības institūts. Tas nozīmē, ne tikai fiziskas, bet arī juridiskas personas var kopīgi vērsties tiesā. Arī Administratīvā procesa likuma 32.pantā regulēta procesuālā līdzdalība.

Taču šī iespēja nav kvalificējama kā kolektīvā prasība, jo katrs līdzprasītājs un līdzatbildētājs attiecībā pret otru pusi un citiem līdzdalībniekiem uzstājas patstāvīgi. Un, lai gan līdzdalībnieki var uzdot lietas vešanu vienam no sava vidus vai vienam kopējam pārstāvim, līdzdalībnieki nezaudē savu lietas dalībnieka statusu un viena līdzdalībnieka rīcība nesaista pārējos. Turklāt, kā atzinis Senāts 2021.gada 11.februāra spriedumā lietā SKC-40/2021, lai prāvnieki varētu realizēt savas tiesības procesuālajā līdzdalībā, tiesai jāpārliecinās, vai celtā prasība attiecībā uz katru no prasītājiem balstās uz vienu un to pašu prasības pamatu. Tādējādi atšķirībā no kolektīvajām prasībām procesuālā līdzdalība ir vairāku prasību apvienojums, nevis vairāku patērētāju kopīga viena prasība, kuru to vārdā ceļ kvalificēta institūcija.

Kolektīvās prasības Eiropā

Lai gan Latvijā šādas prasības vēl nav celtas, Eiropā tās kļuvušas par ikdienu. 2024.gadā 28 Eiropas valstīs kopumā iesniegtas 97 kolektīvās prasības un prasību kopējā vērtība Lielbritānijā, Nīderlandē un Portugālē vien – valstīs, kurās pērn iesniegts visvairāk kolektīvo prasību – sasniedza vairāk nekā 245 mljrd. eiro. Teju pusi no visām 2024.gada kolektīvajām prasībām veido patērētāju un konkurences tiesību pārkāpumi un kolektīvās prasības celtas arī pret tādiem tehnoloģiju milžiem kā “Apple”, “Microsoft”, “Google” un “Amazon”.

Zīmīgi precedenti novērojami vairākās valstīs. Piemēram, 2025.gadā Īrijas Augstākā tiesa atļāvusi izskatīt pirmo kolektīvo prasību Īrijas vēsturē. Tā vērsta pret “Microsoft” tiešsaistes reklāmas praksi, apstrādājot un nododot sensitīvus personu datus lielam skaitam reklāmdevēju bez atbilstošas lietotāju piekrišanas. Patērētāju organizācija lūdz noteikt aizliegumu noteiktu datu apstrādei un nodrošināt “Microsoft” sistēmu atbilstību ES tiesību aktiem. Zviedrijā pērn pirmo reizi prasītājiem piešķirtas tiesības saņemt kompensāciju nemateriālo zaudējumu kolektīvā prasībā – lietā pret krūšu implantu ražotāju “Allergan”.

2025.gada martā Berlīnes apgabaltiesa atzinusi, ka Vācijas Patērētāju organizāciju federācijas celtā prasība ir pamatota un “Google”, manipulējot ar lietotāju piekrišanu datu apstrādei vairāk nekā 70 pakalpojumos, pārkāpa regulu 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula). Tikmēr Spānijas tiesā pieņemta patērētāju organizācijas kolektīvā prasība pret “Apple” par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mūzikas straumēšanas lietotņu izplatīšanā. Prasība paredz atgūt līdz 30% pārmaksu par abonementiem, kas iegādāti “App Store” vidē tādiem pakalpojumiem kā “Spotify”, “Deezer”, “YouTube Music”, “SoundCloud”. Šī prasība ir daļa no Eiropas mēroga iniciatīvas un līdzīgas prasības celtas arī Beļģijā, Itālijā un Portugālē, kopējo radīto kaitējumu lēšot aptuveni 62 milj. eiro apmērā.

Prasība par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu miljoniem “Google Play” lietotāju vārdā celta arī Nīderlandē. Tiek apgalvots, ka “Google” gadu garumā ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, piespiežot lietotņu izstrādātājus izplatīt lietotnes tikai caur “Google Play” un izmantot tās maksājumu sistēmu, kā rezultātā patērētāji maksājuši pārmērīgas komisijas līdz 30% apmērā. Patērētāju pārstāvības organizācija pieprasa kompensāciju un vēlas saukt “Google” pie atbildības par konkurences pārkāpumiem.

Vairākas nozīmīgas kolektīvo prasību lietas noslēgušās arī ar izlīgumu. Piemēram, 2024.gadā “Volkswagen Group” paziņoja par 50 milj. eiro izlīgumu Itālijā, noslēdzot kolektīvo prasību, ko 60 tūkst. auto īpašnieku cēla saistībā ar dīzeļdzinēju emisiju skandālu. Šogad Lielbritānijā apstiprināts 200 milj. sterliņu mārciņu izlīgums ilgstošā lietā “Merricks v Mastercard”, kas kļuvis par lielāko kolektīvās tiesvedības izlīgumu Lielbritānijas vēsturē.

Taču ne vienmēr kolektīvo prasību iznākums ir grupai labvēlīgs. Piemēram, 2024.gada decembrī Lielbritānijā noraidīta prasība lietā “Le Patourel v BT Group”. Tā ir pirmā konkurences kolektīvā prasība, kas nonāca līdz tiesai. Lai gan “BT Group” tika atzīts par dominējošu tirgū un tā cenas – pārmērīgas, tiesa secināja, ka tās nebija netaisnīgas, tāpēc kompensācija netika piespriesta. Kompensācijas piešķiršana atteikta arī tā dēvētajā PFAS kaitējuma lietā Zviedrijā, kad 165 prasītāji vērsās pret pašvaldības ūdenssaimniecības uzņēmumu, pieprasot kompensāciju par personisku kaitējumu, ko izraisīja paaugstināts PFAS (sintētiskas ķīmiskas vielas) līmenis asinīs, kas radies, dzerot pašvaldības ūdeni. Atzīts, ka palielināts nākotnes veselības risku līmenis pats par sevi neesot uzskatāms par personisku kaitējumu. Arī citā lietā Zviedrijas tiesa kompensāciju par neatbilstošu finanšu konsultāciju sniegšanu piešķīra tikai trim no 35 prasītājiem, jo pārējie prasītāji nebija savlaicīgi vērsušies pie uzņēmuma un iesnieguši sūdzības par neatbilstošu pakalpojumu saņemšanu.

Ir skaidrs, ka kolektīvās prasības kļuvušas par bieži izmantotu kolektīvo interešu aizsardzības mehānismu. Tomēr šī tendence vienlaikus ievērojami palielina juridiskos un reputācijas riskus uzņēmumiem, jo īpaši tiem, kas darbojas digitālajā, finanšu un enerģētikas sektorā. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem ir būtiski proaktīvi pārvaldīt atbilstības riskus un ieviest efektīvas iekšējās uzraudzības un datu pārvaldības sistēmas, kas ļautu savlaicīgi novērst iespējamos pārkāpumus un pierādīt labticīgu rīcību.

Publikācija: itiesibas.lv