Līgumsods kā konkurences ierobežojuma instruments

Līgumsods tradicionāli tiek uzlūkots kā civiltiesību instruments, kas nodrošina saistību izpildi un kompensē grūti pierādāmus zaudējumus. Tomēr noteiktos tirgus apstākļos šis civiltiesiskais mehānisms var kļūt arī par konkurences ierobežojuma instrumentu. To spilgti ilustrē administratīvā lieta par Konkurences padomes lēmumu, ar kuru diviem mazumtirgotājiem uzlikts sods par netaisnīgu un nepamatotu līgumsodu piemērošanu piegādātājiem. Šī lieta, kas dažādās tiesu instancēs skatīta jau septiņas reizes, kļuvusi par robežšķirtni starp līgumslēdzēju brīvību un tirgus varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Ko konstatēja Konkurences padome

2018.gada 9.martā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu, konstatējot Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma (zaudējis spēku) 6.panta 1.daļas 11.punkta pārkāpumu divu uzņēmumu darbībās. Pārkāpums izpaudās kā netaisnīgu un nepamatotu līgumsodu piemērošana pārtikas preču piegādātājiem. Abiem uzņēmumiem tika uzlikts naudas sods un pienākums KP konstatētos pārkāpumus novērst.

KP konstatēja, ka uzņēmumi piemēroja netaisnīgas un nepamatotas sankcijas, proti, soda naudu par nepilnīgu preču piegādi vai preču nepiegādāšanu vispār 10–100% apmērā no pamatparāda summas un soda naudu par cenu neprecizitātēm preču pavadzīmēs 10% līdz vairāk nekā 100% apmērā no pamatparāda summas. Arī sadarbības līgumos ietvertais nosacījums, ka līguma noteikumu pārkāpumu gadījumā piegādātājam ir pienākums samaksāt taisnīgu un pamatotu līgumsodu, neesot skaidrs un nepārprotams. Turklāt izlases veidā iegūtā informācija liecina, ka šādu netaisnīgu un nepamatotu sankciju piemērošana bijusi sistemātiska.

KP uzsvēra, ka mazumtirgotājiem, kuriem piemīt iepirkuma vara, ir aizliegts noteikt netaisnīgas un nepamatotas sankcijas par līguma pārkāpumiem. Šādām sankcijām jābūt samērīgām ar pārkāpumu un paredzamo kaitējumu, kā arī atbilstošām godīgai darījumu praksei un labas ticības principam. Tās nedrīkst kļūt par papildu ienākumu avotu, izmantojot tirgus varu pret piegādātājiem.

KP ieskatā piegādātājiem piemērotās sankcijas par nepilnīgu preču pasūtījumu izpildi nevarot tikt uzskatītas par taisnīgām un pamatotām. Arī tad, ja piegādātājs nav veicis preču piegādi vispār, līgumsodam jābūt samērīgam ar mazumtirgotājam nodarīto kaitējumu un nepiegādāto preču vērtību, turklāt mazumtirgotājam jāspēj pamatot piemērotā līgumsoda apmēru. Konkrētajā gadījumā uzņēmumi to neesot darījuši, sankcijas uzskatāmas par nepamatotām arī tad, ja tās anulētas, veicot vienpusēju ieskaitu vai vienojoties ar piegādātāju par iepriekš neplānotām preču akcijām.

Ko atzinušas tiesas

Nepiekrītot KP secinātajam, abi uzņēmumi lēmumu pārsūdzēja, lūdzot tiesu to atcelt. Viens no centrālajiem lietas jautājumiem saistīts tieši ar Civillikuma (CL) 1716.panta 3.daļas piemērošanu. Tā noteic, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Lieta līdz šim skatīta jau septiņas reizes – četras reizes administratīvajā tiesā un trīs reizes Senātā. Lai gan 2024.gada 16.jūnijā Administratīvā apgabaltiesa KP lēmumu atzina par tiesisku, Senāts vēlreiz ierosinājis kasācijas tiesvedību, un process turpinās.

Tiesvedības pirmā kārta

Izskatot lietu pirmo reizi, Administratīvā apgabaltiesa secināja, ka uzņēmumiem neapšaubāmi piemīt iepirkuma vara pār piegādātājiem. Tiesa piekrita KP, ka starp uzņēmumiem un piegādātājiem nepastāv pilnīga privātautonomija, bet to ierobežo mazumtirgotāja pozīcija, piegādātājus padarot zināmā mērā atkarīgus. Tādējādi šādām darījumu attiecībām pilnībā nepiemītot civiltiesībām vispārīgi raksturīgā līgumu slēgšanas brīvība, un civiltiesību instrumenti ir piemērojami tiktāl, ciktāl tas atbilst godīgai darījumu praksei.

Tiesa secināja, ka līgumos noteiktās sankcijas, neparedzot konkrētu piemērojamā līgumsoda apmēru vai nosakot to pieaugošu, kas pārsniedz 10%, ir nesamērīgas un neatbilst Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumā noteiktajam aizliegumam. Tas vien, ka piegādātājs līgumsodu samaksā, neliecina par to, ka piegādātājs tam ir piekritis. Un līguma noteikums, kas nav iepriekš skaidri definēts, bet var tikt vienpusēji interpretēts un piemērots atkarībā no konkrētajiem apstākļiem, nevar tikt atzīts par samērīgu un atbilstošu godīgai darījumu praksei. Arī apstāklis, ka piegādātājs, parakstot līgumu, piekrīt sev neizdevīgiem līguma noteikumiem, šos noteikumus nepadara par taisnīgiem un pamatotiem.

Abi uzņēmumi spriedumu pārsūdzēja Senātā. Senāts atzina, ka apgabaltiesa līgumsodu regulējošās normas piemērojusi nepareizi un nav analizējusi korekti. Tiesa skaidroja līgumsoda ierobežošanas noteikšanas mērķi un iemeslus, norādot, ka CL 1716.panta 3.daļā noteiktais 10% ierobežojums attiecas tikai uz pieaugošu līgumsodu. Proti, ja līgumā nav noteikts pieaugošs līgumsods, tad neatkarīgi no tā, kāda veida pārkāpums pastāv – saistības neizpilde vispār, nepienācīga vai kavēta izpilde –, CL 1716.panta 3.daļa nav piemērojama.

Papildus uzsvērts, ka līgumsoda samērīgums jāvērtē kompleksi – jāapskata gan saikne un samērs ar radītajiem zaudējumiem, gan darījumu dalībnieku attiecības kopumā no juridiskā un ekonomiskā viedokļa. Jāņem vērā apstākļi, kādos pusei jāpilda saistības, par kuru pārkāpumu līgumsods piemērots. Attiecīgi, ja vienai pusei ir manāmi grūtāk pildīt savas saistības, ja tai ir jāpanes netaisnīgs risku sadalījums, ja faktiskā izpilde parasti ir ērta tikai vienai pusei, ja līgumsodu sistēma, ievērojot attiecīgās nozares specifiku u.tml., ir pastāvīgs papildu peļņas avots vienai līguma pusei, – tas viss var ietekmēt vērtējumu par to, vai līgumsods attiecīgajā situācijā ir samērīgs ar pārkāpumu. Turklāt līgumsods var izrādīties netaisnīgs pat tad, ja tas formāli atbilst CL 1716.pantam. Tādējādi Senāts atzina, ka apgabaltiesas secinājumi par līgumsodu ir izdarīti, pamatojoties uz nepareizām tiesību normām. Apgabaltiesas spriedums tika atcelts un nosūtīts jaunai izskatīšanai apgabaltiesā.

Tiesvedības otrā kārta

Skatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa uzņēmumu lūgumu noraidīja. Tiesa argumentēja, ka nevar piekrist uzņēmumu viedoklim, ka gadījumā, ja no veiktā pasūtījuma nav piegādātas atsevišķas preces, būtu jāpiemēro līgumsods par preču nepiegādi 100% apmērā, kā tas darīts šajā lietā. Uzņēmumi tāpat neesot pamatojuši un pierādījuši, ka tiem radušies tādi zaudējumi, lai līgumsods 100% apmērā no pamatparāda attaisnotu tā piemērošanu. Turklāt nav taisnīgs, samērīgs un godīgai darījumu praksei atbilstošs tāds līguma nosacījums, kas neļauj konkretizēt līgumsoda apmēru par iespējamiem pārkāpumiem. Tiesa atzina, ka uzņēmumi nav piemērojuši pieaugošu līgumsodu, taču līgumsodam tāpat jābūt samērīgam.

Uzņēmumi arī šo spriedumu pārsūdzēja Senātā, argumentējot, ka tiesa nav ievērojusi Senāta iepriekš sniegto tiesību normu interpretāciju.

Senāts norādīja, ka apgabaltiesa nav pareizi izpratusi līgumsoda piemērošanas atšķirības pilnīgas un daļējas nepiegādes gadījumos, tāpēc tās vērtējums ir pretrunīgs. Tiesa kļūdaini secināja, ka 100% līgumsods ir nepamatots, jo pasūtījums bijis daļēji izpildīts, ignorējot, ka uzņēmumi sodu piemēroja tikai par nepiegādātajām precēm. Tiesa tā arī nenoskaidroja, vai 100% sods attiecas uz visu pasūtījumu vai tikai uz iztrūkstošo daļu. Ja sods noteikts tikai par nepiegādāto apjomu, samērīguma vērtējumā nav nozīmes tam, ka pārējais pasūtījums izpildīts.

Senāts piekrita uzņēmumu iebildumam, ka apgabaltiesa nepamatoti prasījusi katrā gadījumā individuāli pamatot līgumsoda apmēru un atbilstību zaudējumiem. Šāda pieeja atbilst krimināltiesībām, nevis civiltiesībām, kur līgumsoda apmērs tiek noteikts jau līguma slēgšanas brīdī kā vispārējs mehānisms pārkāpumu gadījumiem. Apgabaltiesa tāpat pārlieku stingri vērtējusi samērīgumu un nepamatoti noraidījusi uzņēmumu ekonomiskos argumentus, kas izriet no CL 1716.panta, – līgumsods kalpo zaudējumu kompensēšanai un preventīvai iedarbībai. Tāpēc apgabaltiesa lietu vērtējusi nepilnīgi un vienpusēji, ar pierādīšanas pienākumu pārmērīgi noslogojot vienu darījuma pusi. Senāts arī daļēji piekrita, ka apgabaltiesa mainījusi KP argumentāciju, aizstājot 10% mērauklu ar citiem kritērijiem, un uzņēmumiem bija jānodrošina iespēja par to izteikties, taču tas nav būtiski mainījis iestādes pamatojumu. Apgabaltiesas spriedums arī šoreiz tika atcelts, un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apgabaltiesā.

Tiesvedības trešā kārta

Izskatot lietu trešo reizi, administratīvā tiesa uzņēmumu pieteikumu atcelt KP lēmumu atkārtoti noraidīja. Tiesa secināja, ka uzņēmumu sistemātiski īstenotā līgumsodu noteikšanas metodika un neskaidrie līguma noteikumi ir ļāvuši tiem patvaļīgi interpretēt sankciju apmēru gadījumos, kad konstatēta nepilnīga preču piegāde vai preču piegāde ar neprecīzu cenu. Līgumsodu apmērs ir bijis būtisks, un līgumiskajās attiecībās saskatāms nelīdzsvarots risku sadalījums. Tāpat līgumsodu piemērošanas prakse nav bijusi balstīta uz piegādātāju pieļauto pārkāpumu objektīvu novērtējumu un attiecīgi līgumsodi nav bijuši samērīgi.

Tiesa papildus norādīja, ka KP lēmuma pamatojumā ir konstatējami trūkumi, tomēr KP veiktais līgumsodu samērīguma vērtējums kopumā bijis pareizs. Tā kā uzņēmumiem atbildība noteikta nevis par CL normu, bet gan par Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma normas pārkāpumu, KP kļūda nevar būt pamats atzinumam, ka KP lēmums kopumā nav pamatots un tādēļ ir prettiesisks.

Uzņēmumi atkārtoti vērsās Senātā un spriedumu pārsūdzēja. Senāts, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību daļā par līgumsodu samērīgumu, atzina, ka KP līgumsodu samērīgumu nepamatoti vērtēja kontekstā ar CL 1716.panta 3.daļu, jo šī norma nav piemērojama. Taču piemērotie līgumsodi tāpat bijuši nesamērīgi augsti. Savukārt uzņēmumu arguments par to, ka apgabaltiesa nav izvērtējusi, vai kļūdas KP lēmuma pamatojumā nav ietekmējušas piemēroto naudas sodu, bija pamatots, un šajā daļā kasācijas tiesvedība tika ierosināta.

Attiecīgi Senāts norādīja, ka secinājumu par pārkāpuma smagumu, it īpaši par tā radītajām sekām, var ietekmēt tas, kā tiek novērtēts, vai pārkāpums ir pieļauts. Secinājums par pārkāpuma smagumu var atšķirties situācijā, kad līgumsoda samērīgums tiek vērtēts, pieņemot, ka tas nedrīkst pārsniegt 10%, un situācijā, kad tiek atzīts, ka līgumsods var būt samērīgs arī tad, ja tas pārsniedz 10%. Ja tiek pieļauts, ka samērīgs līgumsods var arī pārsniegt 10%, tad pārkāpums var izrādīties mazāk kaitīgs, jo līgumsods tik ievērojami nepārsniedz samērīguma robežu, kā tad, ja tiek atzīts, ka jebkurš līgumsods, kas pārsniedz 10%, ir nesamērīgs. Savukārt izvērtējums par to, cik smags ir pārkāpums, var ietekmēt naudas soda apmēru. Līdz ar to nevar izslēgt, ka nepareiza CL 1716.panta 3.daļas piemērošana var ietekmēt pārkāpuma smaguma novērtējumu un līdz ar to arī piemēroto naudas sodu.

Senāts tāpat papildus norādīja, ka konkrētajā gadījumā Konkurences likums nepiešķir tiesai tiesības grozīt administratīvo aktu un noteikt tā saturu. Līdz ar to tiesai nav tiesību noteikt naudas soda apmēru. Attiecīgi, ja, skatot lietu atkārtoti, tiesa atzītu, ka kļūda KP lēmumā ietekmēja piemērotā soda apmēru, tiesai KP lēmums būtu jāatceļ. Līdz ar to Senāts apgabaltiesas spriedumu atcēla daļā par naudassodu un nosūtīja jaunai izskatīšanai apgabaltiesai.

Tiesvedības ceturtā kārta

Administratīvajai apgabaltiesai, izskatot lietu ceturto reizi, bija jāvērtē, ciktāl nepareizā CL normas piemērošana varēja ietekmēt naudas soda lieluma noteikšanu.

Tiesa atzina, ka naudas soda apmēru konkrētajā gadījumā nevarēja ietekmēt tiesvedības laikā konstatētās kļūdas pārsūdzētā lēmuma pamatojumā. Tas vien, ka naudas soda apmērs noteikts pirms kļūdu konstatēšanas un ka tāpēc pārsūdzētais lēmums joprojām formāli satur atsevišķas kļūdas pamatojumā, nevar būt pamats tā atcelšanai daļā par noteikto naudas sodu, ja secināms, ka konkrētās kļūdas nav ietekmējušas tā rezultātu. Līdz ar to uzņēmumu pieteikums par KP lēmuma atcelšanu daļā par naudas sodu noraidīts.

Neskatoties uz to, ka uzņēmumu darbībās tomēr konstatēts pārkāpums, lieta vēl joprojām nav noslēgusies, jo Senāts atkārtoti – jau ceturto reizi – ierosinājis kasācijas tiesvedību. Senātam būs jālemj, vai apgabaltiesa pamatoti uzņēmumiem piemēroto soda naudu atzinusi par pareizu.

Kamēr lietas iznākums vēl gaidāms, ir redzams, ka līgumbrīvība nav absolūta – to ierobežo godīgas darījumu prakses un samērīguma principi. Kad līgumsods tiek piemērots sistemātiski un bez ekonomiska pamatojuma, tas var neatspoguļot riska sadalījumu. Līdz ar to līgumsods kā konkurences ierobežojuma instruments šajā lietā iegūst reālu saturu – tas kļūst par robežzīmi starp privāttiesību pašregulāciju un publiskās varas iejaukšanos gadījumos, kad līgumbrīvība vairs nenodrošina godīgu konkurenci.

Publikācija: itiesibas.lv