Februārī administratīvās tiesas turpināja precizēt būtiskus principus nodokļu strīdos, vērtējot gan valdes locekļu atbildību par uzņēmumu nodokļu saistībām, gan fizisku personu ienākumu kvalifikāciju, gan ārvalstu komersantu tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atmaksu, gan sekas par fiktīvu darījumu deklarēšanu PVN vajadzībām.

Administratīvās apgabaltiesas spriedumā lietā A420192824 tika vērtēts, vai bijušais valdes loceklis ir atbildīgs par sabiedrības nodokļu parādu situācijā, kad uzņēmuma tiesību pārņēmēja ir piekritusi šo parādu segt atbilstoši maksājumu grafikam. Lietā VID bija uzsācis procesu pret bijušo valdes locekli par 41 587,87 EUR nodokļu parādu. Tiesa atzina, ka tiesību pārņēmējas veiktie maksājumi paši par sevi neatbrīvo valdes locekli no atbildības. Ja izpildīti likumā noteiktie priekšnoteikumi, valdes loceklis par sabiedrības nodokļu parādu atbild solidāri ar pašu nodokļu maksātāju.

Savukārt lietā A420257023 Administratīvā apgabaltiesa analizēja, vai fiziskas personas rīcība ar ārvalstu uzņēmuma bankas konta līdzekļiem var radīt tai personīgu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamu ienākumu. Konkrētajā gadījumā persona kā ārvalstu uzņēmuma patiesais labuma guvējs izmantoja uzņēmuma konta līdzekļus un skaidru naudu, apgalvojot, ka tie izlietoti uzņēmuma vajadzībām vai uzskatāmi par aizdevumiem. Tā kā atbilstoši pierādījumi netika iesniegti, tiesa secināja, ka šādi līdzekļi uzskatāmi par personas personīgo ienākumu, kas apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tiesa tādējādi vēlreiz akcentēja, ka pienākums pierādīt līdzekļu izmantošanu uzņēmuma saimnieciskajai darbībai gulstas uz pašu personu.

Lietā A420139124 tika skatīts jautājums par ārvalsts uzņēmuma tiesībām saņemt Latvijā samaksātā PVN atmaksu. Polijas uzņēmums Latvijā importēja akmeņogles, samaksāja PVN un pēc tam pieprasīja 258 794,10 EUR atmaksu. Tiesa konstatēja, ka uzņēmums Latvijā bija veicis ar PVN apliekamu darījumu, taču nebija reģistrējies PVN maksātāju reģistrā. Šādos apstākļos tiesa atzina, ka samaksātā PVN atmaksa nepienākas. Līdz ar to spriedums skaidri nostiprina principu, ka ārvalsts uzņēmumam, kurš Latvijā veic ar PVN apliekamus darījumus, ir pienākums savlaicīgi reģistrēties PVN maksātāju reģistrā, pretējā gadījumā tas nevar pretendēt uz nodokļa atmaksu.

Tikmēr Augstākās tiesas Senāts lietā SKA-124/2026 vērtēja, vai uzņēmumu var izslēgt no PVN maksātāju reģistra par fiktīvu darījumu deklarēšanu. Lietā tika konstatēts, ka uzņēmums PVN deklarācijās bija norādījis rapšu eļļas iegādes darījumus, kas faktiski nebija notikuši, bet attiecīgie dokumenti izmantoti, lai nepamatoti palielinātu priekšnodokli. Senāts atzina, ka šāda apzināta faktiski nenotikušu darījumu iekļaušana PVN deklarācijās ir pietiekams pamats uzņēmuma izslēgšanai no PVN maksātāju reģistra. Spriedums apliecina īpaši stingru tiesu pieeju pret mākslīgi veidotām nodokļu priekšrocībām un fiktīvu darījumu izmantošanu.

Februāra nolēmumi apliecina vairākas būtiskas tendences nodokļu tiesībās. Pirmkārt, valdes locekļu atbildība par uzņēmuma nodokļu parādiem var saglabāties arī tad, ja parādu apņemas segt tiesību pārņēmējs. Otrkārt, personas rīcība ar ārvalstu uzņēmuma līdzekļiem bez pietiekamiem pierādījumiem var tikt kvalificēta kā personīgs apliekams ienākums. Treškārt, ārvalstu komersantiem nav tiesību uz PVN atmaksu, ja tie Latvijā veikuši ar PVN apliekamus darījumus, bet nav izpildījuši reģistrācijas pienākumu. Visbeidzot, fiktīvu darījumu deklarēšana joprojām tiek vērtēta kā nopietns pārkāpums, kas var novest arī pie izslēgšanas no PVN maksātāju reģistra. Kopumā šie nolēmumi vēlreiz uzsver pierādījumu nozīmi, godprātīgu nodokļu saistību izpildi un stingru tiesu nostāju pret nepamatotu nodokļu priekšrocību izmantošanu.