Jau kopš 2019.gada tiesā tiek izskatīta civillieta par to, vai un kādā apmērā Latvijas Zinātņu akadēmijai pēc nomas tiesisko attiecību izbeigšanās ir pienākums atlīdzināt nomnieka ieguldījumus koncertzāles “Rīga” atjaunošanā. Senāts ar 2025.gada 20.novembra spriedumu lietā SKC-81/2025 nodeva lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā. Skaidrojam, kādas būtiskas atziņas par ekspertīzes robežām civillietā Senāts sniedza šajā spriedumā.

Situācijas apraksts

2014.gada 29.janvārī nomnieks un Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) noslēdza nodomu protokolu (priekšlīgumu), paredzot LZA Lielās konferenču zāles telpu nomu, apsaimniekošanu un atjaunošanu atbilstoši tās sākotnējai funkcijai – koncertzālei. 2014.gada 16.maijā tika noslēgts nomas līgums.

2015.gada 29.jūlijā LZA paziņoja nomniekam par vienpusēju atkāpšanos no nomas līguma nomas maksas parāda dēļ. Latgales apgabaltiesa ar 2017.gada 1.februāra spriedumu lietā C29592315 atzina uzteikumu par tiesisku, un 2019.gada 10.jūnijā telpas tika atgrieztas LZA valdījumā.

2019.gada 28.martā nomnieks cēla tiesā prasību pret LZA, lūdzot piedzīt no LZA koncertzāles atjaunošanā ieguldītos līdzekļus 433 891,51 eiro apmērā, kā arī ar pierādījumu iegūšanu saistītos izdevumus un likumiskos nokavējuma procentus.

Izdevumu klasifikācija

Civillikuma (CL) 865.pantā paredzēti trīs veidu izdevumi:

  • nepieciešamie izdevumi, ar kuriem uztur pašas lietas būtību vai pasargā to no bojāejas, sabrukuma vai izpostījuma;
  • derīgie izdevumi, kas uzlabo lietu un palielina no tās gūstamos ienākumus;
  • greznuma izdevumi, kas padara lietu ērtāku, patīkamāku vai daiļāku, bet nav objektīvi nepieciešami vai saistīti ar ienākumu gūšanu.

CL 2140.pants noteic, ka iznomātājam ir jāatlīdzina nomniekam veiktie nepieciešamie un derīgie izdevumi. Nepieciešamie izdevumi atbilstoši CL 866.pantam ir atlīdzināmi pilnā apmērā, savukārt derīgie izdevumi atbilstoši CL 867.pantam atlīdzināmi tikai tādā apmērā, kādā tie palielinājuši lietas vērtību, nepārsniedzot faktiski iztērēto.

Tiesvedības gaita

Zemgales rajona tiesa ar 2021.gada 18.jūnija lēmumu lietā noteica telpu ekspertīzi, uzdodot to veikt sertificētam speciālistam un lūdzot atbildēt, vai:

  • ir konstatējami tādi ieguldījumi, kuri ir veikti sakarā ar tūlītēju, neatliekamu nepieciešamību, telpu saglabāšanai, pasargāšanai no bojāejas vai sabrukuma;
  • ir konstatējami tādi ieguldījumi, kuri ir veikti telpu uzlabošanai, lai tās varētu lietot ienākumu gūšanai (publisku pasākumu norisei) un ir neatdalāmi no telpām, nebojājot telpu tehnisko stāvokli un izskatu, neskaitot tādus uzlabojumus, kuri veikti telpu pārkārtošanai, lai telpas padarītu tikai ērtākas, patīkamākas un skaistākas;
  • ieguldījumi telpu uzlabošanai, lai tās varētu lietot ienākumu gūšanai, neskaitot tādus uzlabojumus, kuri veikti, lai telpas pārkārtotu, padarītu tikai ērtākas, patīkamākas un skaistākas, ir palielinājuši telpu vērtību, salīdzinot ar telpu vērtību pirms ieguldījumu uzsākšanas.

Eksperts veica ekspertīzi un centās atbildēt uz tiesas uzdotajiem jautājumiem. Pēc atzinuma saņemšanas Zemgales rajona tiesa 2023.gada 15.maijā daļēji apmierināja prasību, piedzenot no LZA prasītāja labā ieguldījumu atlīdzību, bet pārējā daļā prasību noraidot. Puses par spriedumu iesniedza apelācijas sūdzības.

Apelācijas instances tiesa secināja, ka saskaņā ar nomas līgumu, atstājot telpas, nomniekam ir tiesības paņemt līdzi tikai tos uzlabojumus, kurus iespējams atdalīt, nebojājot telpu ārējo izskatu un tehnisko stāvokli. Tātad tie nomnieka veiktie ieguldījumi, kurus tas objektīvi nevar paņemt līdzi, paliek LZA īpašumā. Tā kā nomas līgums tika izbeigts un telpas nodotas atpakaļ iznomātājam, tiesa atzina, ka, LZA ir pienākums atlīdzināt nomniekam telpās izdarītos neatdalāmos nepieciešamos un derīgos izdevumus.

Balstoties uz ekspertīzes atzinumu, apelācijas instances tiesa konstatēja, ka telpās ir veikti nepieciešamie ieguldījumi 137 759,6 eiro apmērā un derīgie ieguldījumi 469 513,64 eiro apmērā. Līdz ar to Zemgales apgabaltiesa 2024.gada 18.aprīlī atzina par pierādītu un apmierināja prasību par ieguldījumu atlīdzināšanu prasītājam prasības pieteikumā norādītajā 433 891,51 eiro apmērā, noraidot prasību daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu. Puses par apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzības.

Kasācijas sūdzības argumenti

LZA kasācijas sūdzībā norādīja, ka apelācijas instances tiesa ir kļūdaini atzinusi par nepieciešamiem izdevumus, kuri par tādiem nav uzskatāmi CL izpratnē, kā arī likusi atlīdzināt izdevumus, kuru faktiska rašanās nav pienācīgi pierādīta. Apelācijas instances tiesas secinājumi par izdevumu klasificēšanu kā nepieciešamiem ir balstīti gandrīz tikai uz ekspertīzes atzinumu, tos patstāvīgi nevērtējot pēc būtības. Faktiski izdevumu juridisko klasifikāciju esot veicis tehniskais eksperts, pārsniedzot savas kompetences robežas, lai gan šāds vērtējums ir ekskluzīvā tiesas kompetencē.

Būvniecības eksperta secinājumi, kas balstīti pieņēmumos par tiesību normu piemērošanu, ir subjektīvs viedoklis, nevis eksperta atzinums CL izpratnē

Papildus tam LZA kasācijas sūdzībā norādīja, ka nomnieks daļu darbu esot veicis ar brīvprātīgo darbinieku palīdzību, kā arī saņēmis ziedojumus un dāvinājumus, proti, faktiski neesot sedzis visas izmaksas pats. LZA ieskatā nav pieļaujama situācija, kurā prasītājs gūst atlīdzību par izdevumiem, kas radušies no ziedotiem resursiem, tādējādi nepamatoti iedzīvojoties. Tiesa neesot izvērtējusi ziedojumu apmēru un to ietekmi uz faktisko izdevumu apmēru, bet gan atlīdzināšanas pamatojumam izmantojusi vienīgi ekspertīzes atzinumā norādīto lietas vērtības pieaugumu.

Izdevumu klasifikācija – tiesas atbildība

Vispirms Senāts atzina, ka nomnieks un iznomātājs bija vienojušies par LZA lielās konferenču zāles pilnvērtīgas darbības atjaunošanu un šī mērķa sasniegšanai nomnieks tiešām bija veicis ieguldījumus CL 865.panta izpratnē. Senāts uzsvēra – tas, ka daļa darbu, iespējams, veikta ar ziedojumu vai brīvprātīgā darba palīdzību, neatbrīvo LZA no pienākuma atlīdzināt ieguldījumus, jo tiesiskās attiecības starp ziedotāju un ziedojuma saņēmēju neskar lietas īpašnieka pienākumu norēķināties par viņa mantā veiktajiem ieguldījumiem.

Tomēr Senāts piekrita kasācijas sūdzības argumentam, ka apelācijas instances tiesas sprieduma pamatojumā konstatējami būtiski izdevumu klasificēšanas trūkumi. Tiesai ir pienākums pamatot savu nolēmumu ar izvērstu un nepārprotamu juridisko argumentāciju, skaidri parādot, kāpēc konkrētajam strīdam tiek piemērotas noteiktas materiālo tiesību normas. Izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa pamatoja savu lēmumu tikai ar eksperta atzinumu. Lai arī ekspertīzes noteikšana bija pamatota, pirmās instances tiesa ekspertam uzdeva jautājumus, kas pārsniedza viņa kompetences robežas un neatbilda procesuālajam regulējumam. Ekspertam faktiski tika uzdots izlemt, kuri no veiktajiem izdevumiem atbilst nepieciešamajiem, derīgajiem vai greznuma izdevumiem CL 865.panta izpratnē, lai gan šāds vērtējums ir ekskluzīvā tiesas, nevis būvniecības speciālista kompetencē. Rezultātā eksperts savā atzinumā tiesas vietā sniedza atbildes uz galveno lietā izšķiramo juridisko jautājumu.

Senāta ieskatā ekspertīzei bija jāaprobežojas ar tehniska rakstura secinājumiem, proti, ar skaidru atbildi uz to, kādi konkrēti darbi telpās ir veikti un kāda ir šo darbu vērtība naudas izteiksmē. Tā vietā liela daļa ekspertīzes atzinuma bija veltīta eksperta viedoklim par CL un nomas līguma normu interpretāciju. Senāts uzsvēra, ka būvniecības eksperta secinājumi, kas balstīti pieņēmumos par tiesību normu piemērošanu, ir subjektīvs viedoklis, nevis eksperta atzinums CL izpratnē, un ka veikto izdevumu klasifikācijai ir jābūt juridiskam, nevis tehniskam jautājumam.

Rezultātā Senāts atcēla apelācijas instances spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Zemgales apgabaltiesā, vienlaikus atgādinot, ka tiesai ir pienākums patstāvīgi noskaidrot lietas faktiskos apstākļus un taisīt jaunu spriedumu, kas, pamatojoties uz atšķirīgu faktu juridisko novērtējumu vai jauniem pierādījumiem, var arī sakrist ar iepriekšējo lietas iznākumu.

Šis Senāta spriedums skaidri apliecina, ka tiesa nevar deleģēt ekspertam juridiskā novērtējuma veikšanu. Eksperts civillietā ir tikai palīgs tehnisku apstākļu noskaidrošanai, bet tiesību normu piemērošana un izdevumu juridiskā klasifikācija paliek tiesas atbildībā.

Publikācija: itiesibas.lv