Pēc tam, kad uzņēmums iegādājies aviobiļeti, tiek uzskatīts, ka ir noslēgts līgums starp gaisa pārvadātāju un pasažieri, kura vārds norādīts biļetē (iekāpšanas kartē). Tas nozīmē, ka līgums ar aviosabiedrību nenodrošina uzņēmumam tiesības pieprasīt kompensāciju un/vai zaudējumu atlīdzību par darbinieku lidojuma atcelšanu, kavēšanos, novirzīšanu vai citiem traucējumiem. Šādos gadījumos kompensācijas prasību ir tiesīgs iesniegt tikai pats pasažieris, pat ja biļete iegādāta uzņēmuma vajadzībām. Kā rīkoties uzņēmumam, ja darbinieks patur kompensāciju? Kā un vai to norāda uzņēmuma iekšējā dokumentācijā?

Praksē var novērot šādu situāciju – uzņēmums rezervē darbiniekam lidojuma biļetes, lai viņš varētu piedalīties sapulcē Briselē. Diemžēl lidojums uz Briseli aizkavējas par 5 stundām, ievērojami traucējot arī darba grafiku. Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) noteikumiem šādā gadījumā personai ir tiesības saņemt 400 eiro kompensāciju. Tomēr aviosabiedrība šo kompensāciju izmaksā tieši darbiniekam, nevis uzņēmumam, kaut arī uzņēmums iegādājās biļeti un tika traucēta tā darba kārtība Briselē. Pēc dažām nedēļām 400 eiro nonāk darbinieka personīgajā bankas kontā, bet uzņēmuma vadība vēlas atgūt šo kompensāciju. Vai tas ir iespējams?

Kompensācija pienākas pasažierim

Kompensācijas regulējums aviācijā ir ietverts Monreālas konvencijā par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju un regulā 261/2004, kas paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos. Šie tiesību akti ieviesa vienotus noteikumus par gaisa transporta pasažieru tiesībām visās ES dalībvalstīs, tostarp arī Latvijā. Regulas pamatā ir skaidrs mērķis – aizsargāt pasažierus no neērtībām un traucējumiem, ko rada lidojumu atcelšana, kavēšanās un gadījumi, kad pasažieriem pret to gribu atsaka iekāpšanu gaisa kuģī.

Saskaņā ar minēto regulējumu pārvadājuma līgums tiek noslēgts starp darbinieku un aviosabiedrību. Apstāklim, ka uzņēmums veica samaksu darbinieka vietā, nav juridiskas nozīmes regulas izpratnē. Proti, tiesiskas attiecības pastāv tikai starp aviosabiedrību un personu, kas norādīta iekāpšanas kartē. Ņemot vērā minēto, regulā kompensācija tiek uzskatīta par personisku tiesību, kas pieder personai, kura faktiski ceļoja un cieta neērtības, nevis personai vai uzņēmumam, kas samaksāja par biļeti.

Kompensācijas summas ir noteiktas regulas 9.pantā:

  • 250 eiro par īsiem lidojumiem (līdz 1500 kilometriem);
  • 400 eiro par vidējiem lidojumiem (virs 1500 kilometriem ES vai 1500–3500 kilometriem ārpus ES);
  • 600 eiro par tāliem lidojumiem (virs 3500 kilometriem ārpus ES).

Kompensācijas mērķis ir atlīdzināt pasažieriem zaudēto laiku, neērtības un traucējumus, neatkarīgi no faktiskās biļetes cenas. Turklāt norādītās kompensāciju summas ir izmaksājamas papildus citām izmaksām, piemēram, par ēdināšanu vai naktsmītnēm.

Šāda atlīdzību sistēma ir pamatota. Regulas mērķis ir neiesaistīt trešās personas un piešķirt tiesības tieši pasažieriem, lai nodrošinātu tiem iespēju nepastarpināti saņemt kompensāciju par neērtībām.

Uzņēmumam tikai zaudējumu atlīdzība

Apstāklis, ka tikai darbinieks var saņemt kompensāciju par lidojuma traucējumiem, uzņēmumiem rada neērtības. No grāmatvedības viedokļa lidojums bija uzņēmuma izdevumi, jo tas apmaksāja biļeti kā daļu no savas komercdarbības izmaksām. Ja pakalpojums netika pilnvērtīgi sniegts – lidojums aizkavējās vai tika atcelts –, šķiet loģiski, ka uzņēmumam būtu tiesības saņemt arī atlīdzību. Šāda situācija ir novērojama vairumā komercdarījumu, kur nepienācīgu līguma izpildes gadījumā puse var pieprasīt zaudējumu atlīdzību.

Tomēr aviācijas tiesību jomā darbojas citi principi. Uzņēmumam nav tiešu tiesisku attiecību ar aviosabiedrību, lai pieprasītu kompensāciju saskaņā ar regulu 261/2004. Aviosabiedrībai pastāv saistības tikai ar pasažieri. Ja uzņēmums iesniegs kompensācijas prasību tieši, aviosabiedrība to noraidīs. Aviosabiedrībām ir juridisks pienākums pārliecināties par iesniedzēja identitāti kā faktisko pasažieri, un tās veiks pieprasītās darbības tikai pret šo personu.

Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa (EST) 2016.gada 17.februāra spriedumā lietā C-429/14 nosprieda, ka darba devējs var prasīt zaudējumu atlīdzību no aviosabiedrības Monreālas konvencijas izpratnē. Proti, minētajā lietā darba devējs varēja prasīt zaudējumus no aviosabiedrības, kas radās 14 stundu kavējuma dēļ un aptvēra dienas naudas izmaksu un sociālās iemaksas. Līdz ar to uzņēmumam pastāv noteikti tiesiski mehānismi, kā atgūt zaudējumus par būtiskiem lidojumu trūkumiem.

Vai darbiniekam jāatdod izmaksātā kompensācija?

Uzņēmumam tomēr varētu rasties jautājums par iespējām atgūt darbiniekam izmaksāto kompensāciju. Lai gan kompensācijai vispārīgi ir personisks raksturs, noteiktos gadījumos tā var būt atmaksājama personai, kas iegādājās biļeti.

Ciktāl kompensācija ir izmaksājama darbiniekam regulas izpratnē, darba devējs to nevar lūgt darbinieka vietā. Vienlaikus norādāms, ka EST 2025.gada 9.oktobra spriedumā lietā C-551/24 apstiprināja pasažieru tiesības izvēlēties veidu, kādā atgūstama kompensācija. Proti, pasažieri var pilnvarot trešās personas, tostarp uzņēmumus, kas specializējas šādu kompensāciju atgūšanā, lai īstenotu savas tiesības un saņemtu atlīdzību no aviosabiedrībām.

Līdzīgi arī uzņēmums var paredzēt līgumisku prasījumu cesiju. Proti, darba devējs var noslēgt rakstveida vienošanos ar darbinieku, ar kuru darbinieks nodod tiesības uz kompensāciju un tās pieprasīšanu darba devējam. Šāda vienošanās var būt gan kā patstāvīgs dokuments, gan arī kā vispārīga komandējumu politika. Vienlaikus jāņem vērā, ka šāda vienošanās nevar būt pretēja Darba likuma regulējumam. Darba devējam jāspēj pamatot, kādēļ šāda rīcība ir samērīga ar darbinieka interesēm un tiesībām.

Apstāklis, ka tikai pasažieris var pieprasīt kompensāciju par lidojuma traucējumiem, ir ES politikas stūrakmens. Tomēr tas nenozīmē, ka pasažierim ir pienākums to īstenot pašam. Pasažieris ir tiesīgs izvēlēties sev ērtāko veidu, kā īstenot tiesības saņemt kompensāciju, tostarp cedējot prasījuma tiesības trešajai personai.

Atgriežoties pie ievadā minētā piemēra  – uzņēmums var vērsties pret aviosabiedrību ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tādi ir radušies uzņēmumam (piemēram, dienas nauda, sociālās iemaksas). Savukārt kompensāciju vispārīgi var lūgt tikai pats darbinieks – lai uzņēmums būtu tiesīgs to atgūt no darbinieka –, šādi noteikumi skaidri jāatrunā atsevišķā iekšējā politikā.

Publikācija: itiesibas.lv