Dažādu uzņēmumu klienti ir iecienījuši “pērc tagad, maksā vēlāk” norēķinu risinājumu. Šie maksājumi kādu laiku bija nosacītā pelēkajā zonā, tomēr tagad tam darīts gals. No 2026.gada 20.novembra atliktie maksājumi Latvijā un visā Eiropas Savienībā tiks pilnvērtīgi pakļauti patērētāju kreditēšanas regulējumam. Kas mainīsies, un kā sagatavoties jaunajām prasībām?

Šobrīd Latvijā atliktā maksājuma risinājumi tiek vērtēti pēc darījuma būtības. Proti, ja patērētājam faktiski tiek piešķirts finansējums un par to tiek prasīti procenti vai citi maksājumi, to regulē patērētāju kreditēšanas tiesību akti un ir nepieciešama Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) licence. Tomēr jau pašlaik pastāv vairāki izņēmumi – prasības neattiecas uz bezprocentu vienošanām par atliktu samaksu, uz īstermiņa kredītiem (līdz 3 mēnešiem) ar nenozīmīgiem papildu maksājumiem, kā arī uz situācijām, kad uzņēmums savu preci vai pakalpojumu pats piedāvā atlikta maksājuma veidā.

Tomēr 2023.gadā pieņemtā direktīva 2023/2225 par patērētāju kredītlīgumiem fundamentāli maina spēles noteikumus tirgotājiem, patērētājiem un finanšu pakalpojumu sniedzējiem.

Kāpēc izmaiņas tiek ieviestas

Finanšu pakalpojumu dinamika pēdējās desmitgadēs ir bijusi īpaši strauja. Līdztekus tradicionālajiem aizdevumiem – ar skaidri noteiktu procentu likmi, termiņu, maksājumu grafiku un detalizētiem līguma nosacījumiem – arvien plašāk tiek piedāvāti arī elastīgāki norēķinu risinājumi.

Īpaši strauji ir attīstījušies risinājumi, kas preci vai pakalpojumu ļauj saņemt uzreiz, bet samaksāt vēlāk vai pa daļām, nereti akcentējot, ka formāla procentu likme netiek piemērota. Tieši šī komunikācija un vienkāršota pieejamība praksē rada situāciju, kurā patērētājam var pazust robeža starp ērtu maksājumu iespēju un reālām parādsaistībām.

Rezultātā veidojas divējāda aina. No vienas puses, patērētāji iegūst ātru, ērtu un bieži vien tehnoloģiski labi integrētu risinājumu, kas uzlabo pirkuma pieredzi un ļauj elastīgāk plānot ikmēneša izdevumus. No otras puses, daļa patērētāju nepietiekami apzinās, ka atliktais maksājums pēc būtības ir finanšu saistības – ar konkrētu atmaksas termiņu, potenciālām izmaksām kavējuma gadījumā un ietekmi uz kopējo budžetu. Šāda nepamanāma aizņemšanās īpaši ātri var uzkrāties, ja vienlaikus tiek izmantoti vairāki atliktā maksājuma darījumi, patērētājam pašam līdz galam neizvērtējot kopējo slogu.

Kamēr tradicionālie kredītdevēji – kredītiestādes un licencēti patērētāju kreditēšanas uzņēmumi – darbojas stingrā uzraudzības režīmā, ievēro kapitāla un atbilstības prasības, klientu informēšanas standartus un kredītspējas izvērtējuma pienākumus, atliktā maksājuma risinājumi daudzviet ir attīstījušies ārpus līdzvērtīga regulējuma. Tas savukārt rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgū un palielina riskus patērētāju aizsardzībai.

Praksē šie riski visbiežāk izpaužas brīžos, kad patērētājs nepietiekamas informācijas vai pārāk optimistiska finanšu pašvērtējuma dēļ uzņemas saistības, kuras kļūst grūti izpildāmas. Kavējumu maksas, līgumsodi, parādu piedziņas izmaksas vai negatīva ietekme uz kredītvēsturi var iestāties relatīvi ātri, un bezprocentu solījums šādās situācijās vairs nenozīmē, ka risinājums patērētājam ir lēts vai nekaitīgs. Tāpēc Eiropas Savienības līmenī aizvien skaidrāk iezīmējas mērķis panākt vienotu pieeju, lai līdzīgas parādsaistības tiktu vērtētas pēc līdzīgiem principiem un patērētāju aizsardzība būtu efektīva neatkarīgi no tā, kā konkrētais produkts ir reklamēts vai tehniski noformēts.

Kas mainās praksē

Galvenā konceptuālā pārmaiņa ir pavisam skaidra – atliktais maksājums vairs netiek vērtēts tikai kā ērtāks norēķinu veids, bet noteiktos apstākļos tiks kvalificēts kā patērētāju kredīts – arī tad, ja par to netiek piemērota formāla procentu likme. Citiem vārdiem sakot, regulējuma uzmanības centrā nonāk nevis produkta mārketings (“bez procentiem”, “0%”, “maksā vēlāk”), bet gan darījuma būtība. Proti, vai patērētājs faktiski saņem finansējumu un uzņemas pienākumu to atmaksāt noteiktā termiņā.

Praktiskā līmenī tas nozīmē, ka uzņēmumiem, kuri piedāvā atliktā maksājuma vai tam līdzīgus risinājumus, būs jāievēro līdzvērtīgas pamatprasības kā tradicionālajiem kredītdevējiem.

Pirmkārt, informēšanas pienākums kļūs detalizētāks un strukturētāks – patērētājam saprotamā veidā būs jāatklāj visas izmaksas un riski, tostarp komisijas maksas, nokavējuma maksas, līgumsodi, iespējamās parādu piedziņas izmaksas, kā arī jebkādi netiešie maksājumi, kas līdz šim varēja šķist otršķirīgi.

Otrkārt, uzņēmumiem būs jānodrošina caurspīdīgi un taisnīgi līguma nosacījumi – tādi, kurus patērētājs var izlasīt, saprast un salīdzināt, nevis tikai apstiprināt ar pāris klikšķiem, neapzinoties saistību apjomu.

Treškārt, būtiska kļūst kredītspējas izvērtēšana. Ja līdz šim atliktais maksājums varēja tikt piešķirts gandrīz automātiski, tad turpmāk būs jāvērtē patērētāja finansiālā situācija pirms līguma noslēgšanas, lai novērstu gadījumus, kad tiek uzņemtas saistības, kas acīmredzami pārsniedz spēju aizdevumu atmaksāt.

Kopumā šī pārmaiņa iezīmē principu maiņu, nosakot, ka atliktais maksājums ir tāda pati saistība kā jebkurš cits patērētāja kreditēšanas pakalpojums, kas pēc būtības rada parādsaistības.

Tomēr pastāvēs izņēmumi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pats (bez trešās puses iesaistes) piedāvā atlikto maksājumu bez procentiem un papildu maksām un maksājums pilnībā jāveic 50 dienu laikā, – tas joprojām netiks uzskatīts par kredītu tradicionālā izpratnē. Lielajiem uzņēmumiem šis termiņš ir vēl īsāks – tikai 14 dienas.

Ko tas nozīmē uzņēmumiem

Patērētājiem izmaiņas kopumā nozīmē lielāku aizsardzību un informētību. Praktiski tas var izpausties kā skaidrāki nosacījumi pirms darījuma, saprotamāks kopējo izmaksu attēlojums (arī par kavējuma maksām), kā arī prasība vērtēt maksātspēju, kas var nozīmēt gan papildu jautājumus pirkuma pieteikšanas brīdī, gan arī atteikumu piešķirt aizdevumu. Tas patērētājiem palīdzēs izvairīties no pārmērīgām parādsaistībām.

Direktīva parādu piedziņas jomā nostiprina samērīguma principu un uzsver, ka kredītdevēja rīcībai jābūt atbildīgai un proporcionālai konkrētajai situācijai. Tas nozīmē, ka, pirms tiek uzsāktas aktīvas piedziņas darbības vai piemērotas stingrākas sankcijas, kredītdevējam vispirms ir jāizvērtē, vai patērētājam var piedāvāt saprātīgākus un elastīgākus risinājumus, kas ļauj saistības izpildīt bez pārmērīgas finanšu slodzes.

Praksē šādi risinājumi var ietvert, piemēram, maksājumu grafika pārskatīšanu (mazāki maksājumi uz ilgāku periodu), termiņa pagarināšanu, maksājumu atlikšanu uz īsu laiku, kā arī citus individuāli pielāgotus pasākumus, kas ņem vērā patērētāja faktisko maksātspēju. Svarīgi, ka šāds izvērtējums nav tikai labas gribas žests – kredītdevējam jādemonstrē saprātīga rīcība un jāmēģina rast risinājumu, kas atbilst gan patērētāja aizsardzības mērķim, gan kredītdevēja leģitīmajām interesēm saņemt atmaksu. Uzņēmumam tas nozīmē procesu (klientu atbalsts) un sadarbības partneru (ārpustiesas parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēju) pārvērtēšanu.

Uzņēmumiem, kas piedāvā atliktā maksājuma risinājumus vai integrē tos savā pārdošanas procesā sadarbībā ar trešās puses pakalpojumu sniedzēju, nāksies pārskatīt līdzšinējo biznesa modeli un atbilstības ietvaru. Līdz ar regulējuma paplašināšanu vairs nepietiks ar pieņēmumu, ka tas ir tikai maksājumu veids, – būs jāspēj skaidri identificēt, kāda ir uzņēmuma loma konkrētajā darījumā un kādi pienākumi no tās izriet.

Praktiski tas sākas ar pamatjautājumu – vai uzņēmums pēc būtības darbojas kā kredītdevējs, kā kredīta starpnieks vai tomēr tikai kā tirgotājs, kas nodrošina tehnisku integrāciju ar ārēju finanšu pakalpojumu sniedzēju. Šī kvalifikācija nav teorētiska, tā nosaka, kādas atļaujas nepieciešamas (licence vai reģistrācija), kādas informēšanas prasības jāievēro, kā jāorganizē klientu apkalpošana un kāda uzraudzība var tikt piemērota.

Tālāk ir jautājums par atļaujām un statusu. Proti, vai uzņēmumam nepieciešama licence vai pietiek ar reģistrāciju, un kādi nosacījumi jāizpilda, lai to iegūtu un saglabātu.

Ne mazāk būtiska ir klienta maksātspējas novērtēšanas sadaļa. Uzņēmumiem būs jāatbild, kā tie praktiski nodrošinās kredītspējas izvērtēšanu pirms līguma noslēgšanas – kādi dati tiek izmantoti, kā notiek izvērtējums, kā tiek dokumentēts lēmums un kā tiek novērsta situācija, kurā patērētājam vienlaikus tiek piešķirtas vairākas saistības, pārsniedzot viņa reālās iespējas. Tas savukārt nozīmē arī informācijas tehnoloģiju izstrādi un procesu pielāgošanu.

Vienlaikus jāņem vērā, ka patērētāju kreditēšana ir finanšu pakalpojums, kas parasti nozīmē arī pienākumu izpildīt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasības. Praktiski tas ietver iekšējās kontroles sistēmas izstrādi, risku novērtēšanu un atbilstošu kontroles pasākumu ieviešanu ikdienas darbībā.

Direktīvas prasību ieviešana Latvijā

Direktīva stājās spēkā 2023.gada 19.novembrī. Dalībvalstīm, tostarp Latvijai, līdz 2025.gada 20.novembrim bija jāpieņem un jāpublicē nepieciešamie tiesību akti, lai ieviestu direktīvas prasības nacionālā līmenī. Jaunos noteikumus jāsāk piemērot no 2026.gada 20.novembra.

Šobrīd Saeimā tiek izskatīti divi likumprojekti par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuru mērķis ir pārņemt direktīvas prasības. Ar šīm izmaiņām paredzēts nodrošināt lielāku tiesisko skaidrību par uzņēmumu pienākumiem un patērētāju tiesībām, kā arī par to, vai Latvija patērētāju kreditēšanā noteiks papildu nacionālās prasības vai, tieši pretēji, izmantos direktīvā paredzēto elastību, lai atsevišķas prasības ieviestu tirgum atbilstošā, praktiski piemērojamā veidā.

Viens no iespējamajiem pielāgojumiem ir Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātais priekšlikums paredzēt lielajiem uzņēmumiem sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumu atliktā maksājuma veidā bez PTAC izsniegtas licences, tā vietā nosakot pienākumu reģistrēt savu darbību.

Praktiski tas nozīmētu, ka lielajiem uzņēmumiem, kuri saviem klientiem piedāvā atlikto maksājumu preču vai pakalpojumu iegādei, būtu jāreģistrējas, bet nebūtu jāsaņem licence, tādējādi samazinot administratīvo slogu un ar licencēšanu saistītās izmaksas.

Tāpat vēl nav līdz galam skaidrs, vai un kādā apmērā Latvijā lielajiem uzņēmumiem, kas reģistrēs savu darbību atlikto maksājumu jomā, būs piemērojamas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasības. Par šo jautājumu ir notikušas diskusijas EM vadītajā darba grupā, kurās analizētas iespējas tiesību aktos paredzēt izņēmumu reģistrētiem uzņēmumiem, kas piedāvā atliktā maksājuma risinājumus. Vienlaikus tiek vērtēts arī jautājums par dalībvalstu rīcības brīvību noteikt šādus izņēmumus, ņemot vērā, ka praksē būs jāpiemēro regula 2024/1624 par finanšu sistēmas neizmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai.

Kā sagatavoties

Lai veiksmīgi sagatavotos jaunajām prasībām, uzņēmumiem ieteicams vispirms identificēt savu statusu – noskaidrot, vai uzņēmums kvalificējas kā lielais uzņēmums (vismaz 250 darbinieki vai vismaz 50 milj. eiro apgrozījums) un vai tas piedāvā atliktā maksājuma pakalpojumus vai darbojas kā kredīta starpnieks.

Nākamais solis ir pārskatīt esošo biznesa modeli, izvērtējot, vai atliktā maksājuma risinājumā ir iesaistīta trešā puse un vai tas var nozīmēt pakļaušanos pilnai licencēšanas kārtībai vai tomēr atvieglotajai reģistrācijas kārtībai.

Paralēli būtiski izveidot vai pielāgot kredītspējas novērtēšanas procedūras, lai pirms līguma noslēgšanas tiktu pienācīgi izvērtēts patērētāja finansiālais stāvoklis, tostarp iegūstot informāciju no kredītinformācijas birojiem. Vienlaikus šajā posmā ir lietderīgi mērķtiecīgi ieviest digitālus risinājumus, kas kredītspējas izvērtēšanu padara patērētājam ērtu, ātru un pārskatāmu un ir dabiski integrēti preces vai pakalpojuma iegādes procesā. Tas ļauj izpildīt regulatīvās prasības, vienlaikus samazinot risku, ka pārlieku sarežģīta pieteikšanās plūsma, apjomīga dokumentu iesniegšana tirgotājam un/vai kredīta devējam vai ilgs lēmuma pieņemšanas laiks mudina patērētāju izvēlēties citu finansēšanas risinājumu, pakalpojumu sniedzēju vai tirgotāju.

Tāpat ieteicams pārskatīt darbinieku atalgojuma un motivācijas sistēmu, lai tā neveicinātu pārmērīgu kredītu izsniegšanu un nebūtu tieši atkarīga no apstiprināto pieteikumu skaita vai summas, tostarp pārdošanas mērķu kontekstā.

Svarīgs elements ir personāla apmācība. Darbiniekiem, kuri iesaistīti kredīta piedāvāšanā vai starpniecībā, jābūt apmācītiem, un apmācības jānodrošina pirms darbības uzsākšanas un pēc tam periodiski jāatkārto.

Papildus tam jāņem vērā, ka patērētāju kreditēšana ir finanšu pakalpojums, kas daudzos gadījumos nozīmē arī pienākumu nodrošināt atbilstību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasībām – veikt sākotnējo riska novērtējumu, izstrādāt un ieviest iekšējās kontroles sistēmu, noteikt klientu izpētes un sankciju pārbaudes kārtību, kā arī nodrošināt darbinieku apmācības un atbilstošu darbību dokumentēšanu.

Publikācija: ibizness.lv