2026. gada otrais ceturksnis krimināltiesībās bija blīvs gan ar likumdošanas izmaiņām, gan ar Senāta praksi. Priekšplānā ir izvirzījušies divi jautājumi: cietušo aizsardzības stiprināšana krimināltiesiskajā regulējumā un kriminālprocesa sazobe ar citiem procesiem. Šie abi virzieni caurvij gan aktualitātes un likumdošanas jaunumus, gan ceturkšņa nozīmīgākos nolēmumus.
Kas ir: izmeklēšanas iestāžu aktualitātes
Arī šā gada otrajā ceturksnī izmeklēšanas iestāžu darbībā dominē tie paši divi virzieni, kas bija raksturīgi pirmajā ceturksnī: valsts pārvaldes godprātība un ekonomiskie noziegumi. Vienlaikus novērojams, ka tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā arvien biežāk nonāk arī sabiedrībā rezonējoši jautājumi – sākot no dezinformācijas izplatīšanas digitālajā vidē līdz iespējamiem personas datu aizsardzības pārkāpumiem.
Amatpersonu atbildības jomā Eiropas Prokuratūra paziņojusi par pabeigtu kriminālvajāšanu lietā par krāpšanu Valkas novada pašvaldībā. Kriminālprocess tika uzsākts sakarā ar ES investīciju izkrāpšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu – laika posmā no 2020. līdz 2023. gadam ar viltu iegūti ES fonda projekta līdzekļi vairāk nekā 693 000 EUR apmērā. Apsūdzība izvirzīta trīs personām, tostarp pašvaldības domes priekšsēdētājam.
Ekonomisko noziegumu jomā izmeklēšanas iestādes šajā periodā tiesai nodevušas vairākas lietas par krāpšanu, tostarp saistībā ar remontdarbu pakalpojumu piedāvājumu un organizētas grupas īstenotu krāpšanu, izmantojot mobilās saziņas lietotnes un uzdodoties par valsts iestāžu un banku darbiniekiem. Sankciju pārkāpumu lietas joprojām ir aktuālas: tiesa šajā periodā apstiprinājusi vienošanos par naudas sodu gadījumā, kur uzņēmuma valdes loceklis mēģinājis eksportēt uz Krievijas Federāciju aizsargātu preču kategorijā ietilpstošas preces.
Atsevišķi izceļama tendence, ka izmeklēšanas iestāžu uzmanības lokā nonāk arī informācijas telpas aizsardzība. Valsts policija šajā periodā uzsākusi kriminālprocesu saistībā ar viltus ziņu izplatīšanu sociālajos tīklos, kā arī kriminālprocesu par iespējamiem nelikumīgiem personas datu apstrādes pārkāpumiem. Tas liecina, ka, attīstoties tehnoloģijām, arī krimināltiesiskais risks šajās jomās kļūst reālāks.
Kopumā otrā ceturkšņa tendences apliecina, ka izmeklēšanas iestāžu prioritātes saglabājas. Uzmanība ir vērsta gan uz augsta līmeņa amatpersonu iespējamiem pārkāpumiem un finanšu noziegumiem, gan uz sabiedriskās drošības un informācijas telpas aizsardzību.
Kas būs: likumdošanas aktualitātes
Grozījumi Operatīvās darbības likumā
Grozījumi izstrādāti, reaģējot uz Senāta 2025. gada 23. decembra spriedumu tā saucamajā Būvnieku karteļa lietā, kurā tika secināts, ka Operatīvās darbības likums pietiekami skaidri neregulēja operatīvās darbības laikā iegūtas informācijas nodošanu konkurences tiesību pārkāpumu pierādīšanai. Līdz šim likums nenoteica, kādos gadījumos šādu informāciju drīkst nodot citām institūcijām sākotnēji neparedzētiem mērķiem.
Ar grozījumiem Operatīvās darbības likuma 24. pants papildināts ar nosacījumu, ka operatīvās darbības pasākumu laikā iegūtu informāciju par personu drīkst nodot citām institūcijām sākotnēji neparedzētu mērķu sasniegšanai, ja informācijas nodošana nepieciešama citu būtisku valsts vai sabiedrības interešu aizsardzībai un nododamās informācijas saturs un apjoms nerada nesamērīgu iejaukšanos personas pamattiesībās. Attiecībā uz sevišķajā veidā veicamiem operatīvās darbības pasākumiem likums paredz papildu dokumentēšanas pienākumu – jāfiksē, kurai institūcijai informācija nodota, kāds ir nodošanas pamatojums, datums un apjoms.
Likumdevējs īpaši uzsvēris, ka karteļu vienošanās pēc savas būtības ir slepenas un bieži vien vienīgais efektīvais veids to pierādīšanai ir operatīvās darbības laikā iegūtie sarunu ieraksti. Ar grozījumiem likumdevējs centies līdzsvarot valsts intereses un personas pamattiesību aizsardzību, nosakot samērīguma prasību un dokumentēšanas pienākumu.
Grozījumi Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumā
Grozījumu mērķis ir uzlabot kaitējuma atlīdzināšanas regulējumu gadījumos, kad kaitējums nodarīts ar nepamatotu vai prettiesisku valsts rīcību kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā.
Būtiskākā izmaiņa skar arestētās mantas īpašnieku tiesības. Turpmāk tiesiskais pamats atlīdzinājuma pieprasīšanai var rasties ne vien ar galīgo nolēmumu kriminālprocesā, bet arī ar spēkā stājušos lēmumu par mantas aresta atcelšanu gadījumos, kad zudis aresta piemērošanas pamats. Tas nozīmē, ka atsevišķos gadījumos vairs nebūs jāgaida visa kriminālprocesa noslēgums. Vienlaikus precizēts atlīdzinājuma pieprasīšanas termiņa sākums – sešu mēnešu termiņš sākas no brīža, kad persona saņēmusi paziņojumu par tiesiskā pamata iestāšanos. Grozījumi nav piemērojami ar atpakaļejošu spēku: iesniegumi, kas saņemti līdz 2026. gada 31. maijam, izskatāmi saskaņā ar iepriekšējo kārtību.
Grozījumi Kriminālprocesa likumā – labticīga ieguvēja aizsardzība
Grozījumi Kriminālprocesa likuma 360. pantā stājās spēkā 2026. gada 21. aprīlī – ārkārtīgi ātri arī pēc Latvijas likumdošanas standartiem. Saeima tos pieņēma steidzamības kārtībā pēc tam, kad Senāts lietā SKK-198/2026 (par kuru sīkāk rakstām sadaļā par tiesu praksi) publiskoja savu nolēmumu par dzīvokļa atdošanu sākotnējam īpašniekam, atņemot to ģimenei, kas to labticīgi iegādājās.
Senāts lietā SKK-198/2026 skaidri norādīja, ka saskaņā ar tobrīd spēkā esošo regulējumu cietušā tiesības atgūt noziedzīga nodarījuma rezultātā zaudēto mantu ir prioritāras, bet labticīga ieguvēja intereses aizsargājamas civilprocesa kārtībā. Tiesas nedrīkst ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību mīkstināt likumdevēja apzināti izvēlēto regulējumu. Attiecīgi konkrētā ģimene ar nepilngadīgiem bērniem zaudēja vienīgo mājokli, vienlaikus saglabājot hipotekārās saistības. Rezultātā Kriminālprocesa likuma 360. pants papildināts ar izņēmumu, kas pieļauj noziedzīgi iegūtu nekustamo īpašumu atstāt labticīga ieguvēja īpašumā, ja ar mantas atdošanu cietušajam nav iespējams panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu un īpašuma tiesības nostiprinātas publiskā reģistrā.
Kas bija: svarīgākā tiesu prakse
SKK-198/2026 (13.04.2026.) – labticīgs ieguvējs pret cietušā tiesībām
SKK-198/2026 ir šā ceturkšņa visrezonansējošākais nolēmums. Senāts izskatīja lietu, kurā apsūdzētais, rīkojoties kā SIA pilnvarnieks, pats ar sevi noslēdza nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, reģistrēja īpašumu uz sava vārda, ar pilnvardevēju nenorēķinājās un vēlāk īpašumu pārdeva trešajām personām. Apelācijas instance lēma par nekustamā īpašuma atdošanu cietušajai SIA; labticīgie ieguvēji palika bez mājokļa.
Senāts spriedumu atstāja negrozītu un formulēja vairākas svarīgas atziņas. Piesavināšanās gadījumā, kad pilnvarnieks noslēdz darījumu pats ar sevi un reģistrē īpašumu uz sava vārda, noziedzīgi iegūtā manta ir nekustamais īpašums. Ja pilnvarnieks atsavina mantu trešajai personai un patur saņemto pirkuma maksu, noziedzīgi iegūtā manta ir pirkuma maksa. Senāts arī skaidri nostiprināja, ka KPL 360. panta izpratnē “likumīgais valdītājs” ir persona, kuras valdījumā manta atradās pirms noziedzīgā nodarījuma, nevis vēlāk ieguvušās trešās personas.
Tāpat Senāts norādīja, ka tiesām nav tiesību ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību mainīt likumdevēja apzināti izvēlētu regulējumu – ja cietušā interešu prioritāte ir skaidri noteikta likumā, tiesa nevar šo normu nepiemērot subjektīvu taisnīguma apsvērumu dēļ. Labticīga ieguvēja aizsardzība nodrošināma civilprocesa ceļā.
Viens interesants aspekts, ko Senāts arī risināja: apstāklis, ka cietušās SIA pamatkapitāls 100% pieder Krievijas Federācijas pilsonim, neietekmē KPL 360. panta piemērošanu. Īpašuma atdošana kriminālprocesā nav jauns atsavināšanas darījums Nacionālo drošību apdraudošu darījumu ierobežošanas likuma izpratnē.
Jāņem vērā: reaģējot uz šo nolēmumu, Saeima steidzamības kārtībā grozīja KPL 360. pantu (spēkā no 21.04.2026.), paplašinot labticīga ieguvēja aizsardzību attiecībā uz nekustamo īpašumu. Senāta atziņas par KPL 360. panta iepriekšējo redakciju tādēļ vairs pilnībā neatbilst šobrīd spēkā esošajam regulējumam.
SKK-17/2026 (17.03.2026.) – piespiedu ietekmēšanas līdzekļi un juridiskās personas tiesības
Lietā SKK-17/2026 Senāts analizēja piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu juridiskai personai saistībā ar PVN krāpšanas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas lietu. Apelācijas instance juridiskajai personai piemēroja naudas piedziņu 35 000 EUR apmērā.
Senāts skaidroja, ka procesā par PIL piemērošanu pierādāmie apstākļi ir plašāki nekā tikai fiziskai personai celtās apsūdzības būtība – jāpierāda fiziskās personas statuss juridiskās personas institūcijās, juridiskās personas faktiskā rīcība, veikto darbību raksturs un sekas, kā arī juridiskās personas lielums, nodarbošanās veids un finansiālais stāvoklis. PIL piemērojams tikai tad, ja pastāv pietiekama saikne starp juridisko personu, noziedzīgo nodarījumu un to izdarījušo fizisko personu.
Svarīga atziņa par nodarījuma izdarīšanu juridiskās personas interesēs: tas, ka fiziskā persona vēlāk iegūtos līdzekļus izmantojusi savām vajadzībām, pats par sevi neizslēdz juridiskās personas atbildību. Senāts uzsvēra, ka juridiskās personas darbības un griba ir pielīdzināma un izriet no fiziskās personas darbībām.
Savukārt attiecībā uz saprātīgu termiņu: Senāts atzina, ka kriminālprocesa pamatprincipi, tostarp tiesības uz procesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, attiecas arī uz juridiskajām personām. Konkrētajā gadījumā process pret juridisko personu ilga vairāk nekā 10 gadus. Senāts šo apstākli atzina par saprātīgā termiņa pārkāpumu un naudas piedziņu samazināja no 35 000 EUR līdz 31 200 EUR.
SKK-29/2026 (10.06.2026.) – apsūdzības robežas un apsūdzētā tiesības piedalīties apelācijas procesā
Lietā SKK-29/2026 vairākas personas bija apsūdzētas par organizētā grupā izdarītām zādzībām, zādzību mēģinājumiem un mantas bojāšanu. Pēc iepriekšēja Senāta lēmuma daļa lietas nonāca atkārtotai izskatīšanai apelācijas instancē, kur tiesa cita starpā vienu no apsūdzētajiem atzina par vainīgu nodarījumā, par kuru viņam apsūdzība nebija celta, un izskatīja lietu bez cita apsūdzētā piedalīšanās. Senāts spriedumu būtiskā daļā atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai.
Senāts atgādināja, ka tiesai saskaņā ar KPL 23. pantu nav tiesību personu atzīt par vainīgu nodarījumā, par kuru pret to nav veikts pirmstiesas process un kurā tā netiek apsūdzēta – ja prokurors apsūdzību nav cēlis, personas atzīšana par vainīgu ir būtisks procesuāls pārkāpums. Tāpat Senāts uzsvēra, ka apsūdzētais, kura labā apelācijas instances nolēmums tiek atcelts un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai, ietilpst obligāti uzaicināmo personu lokā pat tad, ja viņš pats sūdzību nav iesniedzis; lietas izskatīšana bez viņa uzaicināšanas un vainīguma pārvērtēšana aizmuguriski pārkāpj tiesības uz aizstāvību.
Interesanti, ka Senāts atzina sev tiesības pārsniegt kasācijas sūdzības robežas: konstatējot procesuālu pārkāpumu, kas ietekmē arī citu apsūdzēto stāvokli, tas atcēla spriedumu ne tikai attiecībā uz apsūdzēto, kura tiesības bija tieši aizskartas, bet arī attiecībā uz pārējiem. Vienlaikus Senāts vērtēja procesa ilgumu, jo kriminālprocesa paildzināšanās, kas radusies, labojot pašas tiesas procesuālās kļūdas, nav pārmetama apsūdzētajiem, un šādos gadījumos tiesai jāapsver Krimināllikuma 49.1 pantā paredzētie kompensējošie mehānismi.
Kriminālprocess un citi procesi: robežas un mijiedarbība
Vairāki šā ceturkšņa nolēmumi skar jautājumu par kriminālprocesa robežām attiecībā pret administratīvo procesu. Senāts vienā nolēmumā paplašina iespējas vērsties administratīvajā tiesā, citā – skaidri norobežo, kad kriminālprocesā risināmos jautājumus nevar pārnest uz citu procesu.
SKA-397/2026 (31.03.2026.) – advokāta tiesības pieprasīt informāciju un administratīvā procesa robežas
Lietā SKA-397/2026 zvērināta advokāte vērsās KNAB ar pieprasījumu sniegt informāciju par to, vai un uz kāda pamata prokurors krimināllietas iztiesāšanas laikā iepazinies ar operatīvās darbības lietas materiāliem. KNAB sniedza daļēju atbildi. Administratīvā rajona tiesa tiesvedību izbeidza, atzīstot, ka strīds ir kriminālprocesuāls un informācija satur valsts noslēpumu.
Senāts šo lēmumu atcēla un formulēja principiāli svarīgas atziņas. Pirmkārt, tas, ka informācija tiek pieprasīta krimināllietas vajadzībām, pats par sevi nepadara informācijas pieprasīšanu par kriminālprocesuālu darbību – tas ir patstāvīgs akts, kas veido publiski tiesiskās attiecības ar iestādi, un to kontrole pieder administratīvajai tiesai. Lietas kategorija (krimināllieta, civillieta u.tml.) nenoteic informācijas pieprasīšanas juridisko dabu.
Otrkārt, informācija par to, kuras personas un uz kāda tiesiskā pamata iepazinušās ar operatīvās darbības materiāliem, automātiski nav uzskatāma par valsts noslēpumu. Senāts kritizēja rajona tiesas pieeju pavisam vienkāršā veidā: advokāte nebija lūgusi piekļuvi operatīvās darbības lietas saturam, bet tikai informāciju par to, kas ar šiem materiāliem iepazinies. Operatīvās darbības likuma 5. pants primāri attiecas uz sūdzībām par pašu operatīvās darbības veikšanu, nevis uz tiesībām saņemt informāciju par iestādes rīcību.
Treškārt, arī klasificētas informācijas gadījumā personai nav pilnībā liegtas tiesības iesniegt informācijas pieprasījumu – normatīvais regulējums paredz īpašu kārtību šādu pieprasījumu izskatīšanai.
Šī lieta ir nozīmīga advokātu praksē – tā apstiprina, ka informācijas pieprasīšana ir patstāvīgs tiesisks instruments, kas nav “absorbējams” kriminālprocesā.
SKA-208/2026 (05.05.2026.) – zaudējumu atlīdzība par koku ciršanu: kurš process?
Lietā SKA-208/2026 persona savā īpašumā bez atļaujas nocirta kokus Jūrmalas aizsargājamā teritorijā; par to uzsākts kriminālprocess pēc KL 109. panta otrās daļas. Pašvaldība kriminālprocesā pieteica mantiskā kaitējuma kompensāciju. Persona vienlaikus vērsās administratīvajā tiesā, lūdzot izdot atsevišķu administratīvo aktu par zaudējumu aprēķinu. Administratīvā tiesa pieteikumu nepieņēma.
Senāts apstiprināja, ka situācijā, kad par patvaļīgu koku ciršanu uzsākts kriminālprocess un cietušais jau pieteicis kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā, zaudējumu atlīdzināšanas jautājums izskatāms tieši kriminālprocesā. Paralēla administratīvā akta pieprasīšana nav pieļaujama. Senāts atsaucās uz Meža likuma 50. panta otro daļu – personas saukšana pie kriminālatbildības neatbrīvo to no pienākuma atlīdzināt zaudējumus, un šī atlīdzināšana šādās situācijās ir daļa no krimināltiesisko attiecību galīgā noregulējuma.
Savukārt atsevišķā lietā (SKA-589/2026, 28.04.2026.) Senāts aplūkoja muitas procedūras izpildi saistībā ar lietiskajiem pierādījumiem krimināllietā. Senāts apstiprināja, ka kriminālprocesuālu nolēmumu izpildi kontrolē pirmās instances tiesa (vispārējās jurisdikcijas), nevis administratīvā tiesa, un res judicata princips liedz atkārtotu vēršanos tiesā par jau izspriestiem jautājumiem.
Eiropas Savienības Tiesas prakse
Ceturksnī nozīmi krimināltiesiskajā jomā guvis arī Eiropas Savienības Tiesas (EST) nolēmums par biometrisko datu ievākšanu kriminālprocesā, kas precizē samērīguma prasības Direktīvas 2016/680 piemērošanā.
C-371/24 Comdribus (19.03.2026.) – biometrisko datu ievākšana kriminālprocesā un absolūtas nepieciešamības kritērijs
Lietā C-371/24 persona tika saukta pie kriminālatbildības par atteikšanos piekrist pirkstu nospiedumu noņemšanai un fotografēšanai izmeklēšanas laikā saistībā ar demonstrācijām Parīzē. Lai gan no sākotnēji izmeklētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem persona vēlāk tika attaisnota, tā tika notiesāta par atteikšanos nodot biometriskos datus. Francijas apelācijas instances tiesa lūdza EST skaidrot Direktīvas 2016/680 prasības attiecībā uz šādu datu ievākšanu.
EST norādīja, ka pirkstu nospiedumi un fotogrāfijas ir īpaši aizsargājami biometriskie dati, tāpēc to ievākšana pieļaujama vienīgi tad, ja kompetentā iestāde konkrētajā lietā pamatojusi, ka tā ir absolūti nepieciešama (strictly necessary) izmeklēšanas mērķu sasniegšanai –aizdomās turētā statusa esība šādu nepieciešamību nepierāda. Vērtējumam jābūt individuālam, ņemot vērā nodarījuma raksturu un smagumu, personas profilu un iepriekšējo sodāmību; sistemātiska datu ievākšana no visām aizdomās turētajām personām direktīvai neatbilst.
EST arī uzsvēra, ka lēmumam par datu ievākšanu jābūt pienācīgi pamatotam, lai persona varētu efektīvi aizstāvēt savas tiesības, un ka personu var sodīt par atteikšanos sadarboties arī tad, ja tā vēlāk netiek notiesāta pamatlietā – izšķirošais ir tas, vai datu ievākšana brīdī, kad tā tika pieprasīta, atbilda absolūtas nepieciešamības kritērijam.
