Jūnijā tiesas izskatījušas vairākas lietas, kas skar ikdienišķus jautājumus, ar kuriem var saskarties gan darbinieki, gan uzņēmēji, gan privātpersonas. Zemāk apkopoti desmit gadījumi, kuros tiesas devušas atbildes uz praktiskiem nodokļu un ar tiem saistītiem jautājumiem.

Lietā Nr. A420138326 tiesa vērtēja, vai VID drīkst pieprasīt darbiniekiem sniegt paskaidrojumus par nodokļu jautājumiem klātienē vai videokonferences režīmā, nevis tikai rakstveidā. VID pārbaudīja ar darba devēju saistītus nodokļu riskus, bet darbinieki vēlējās atbildēt tikai rakstiski. Tiesa secināja, ka likums nenosaka konkrētu paskaidrojuma sniegšanas formu, tāpēc VID drīkst izvēlēties piemērotāko veidu. Klātiene vai videokonference ļauj pārbaudīt personas identitāti un uzdot precizējošus jautājumus, ko rakstveida atbilde nenodrošina.

Lietā Nr. A420134426 jautājums bija par to, vai mikrouzņēmuma nodoklis (MUN) jāmaksā arī no tās daļas, ko no braucēja samaksas patur Bolt kā komisiju. Pasažieru pārvadātājs bija deklarējis nodokli tikai no summām, kas viņa kontā ieskaitītas pēc komisijas atskaitīšanas. Tiesa nosprieda, ka nodoklis jāmaksā no visas pasažiera samaksātās summas, jo saimnieciskās darbības ieņēmums ietver arī platformas ieturēto komisiju, un tas, ka nauda faktiski neieskaitās pārvadātāja kontā, situāciju nemaina.

Lietā Nr. A420179025 tika skatīts jautājums, vai pēc Brexit vēl var atgūt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) par studijām Apvienotajā Karalistē, ja studijas sāktas laikā, kad tā vēl bija ES dalībvalsts. Persona studijas sāka 2019. gadā, bet studiju kredītu sāka atmaksāt tikai 2024. gadā. Tiesa noteica, ka izšķirošs ir nevis studiju sākuma gads, bet gads, kurā radušies izdevumi, tas ir, kad sākta kredīta atmaksa. Tā kā 2024. gadā Apvienotā Karaliste vairs nebija ES vai EEZ valsts, izdevumi par studijām tur nekvalificējās atvieglojumam.

Lietā Nr. SKK-41/2026 Senāts vērtēja, vai legāli iegādāta un ievesta alkohola glabāšana lielā daudzumā, konkrētajā gadījumā 74 pudeles, pati par sevi ir pietiekams pamats kriminālatbildībai par nelikumīgu glabāšanu. Sieviete gadu desmitiem regulāri legāli ieveda alkoholu personīgai lietošanai, un laika gaitā mājās bija uzkrājies lielāks pudeļu skaits. Senāts atzina, ka apjoms vien nepadara glabāšanu nelikumīgu, ja alkohols iegādāts un ievests legāli un likums tā glabāšanu neierobežo. Notiesājošais spriedums šajā daļā tika atcelts, kriminālprocess izbeigts, un pudeles likts atdot personai.

Lietā Nr. A420159825 tiesa lēma, vai uzņēmums civillietas vajadzībām var no VID iegūt ziņas par darījuma partnera, fiziskas personas, nodokļu deklarācijā norādīto darījuma summu. Uzņēmums šo informāciju vēlējās izmantot kā pierādījumu privāttiesiskā strīdā. Tiesa nosprieda, ka tas nav pieļaujams, ja pieprasījuma pamatojums ir tikai hipotētisks. VID jāizsver abu pušu intereses, un šajā gadījumā personas privātums bija aizsargājams vairāk, jo uzņēmums nepamatoja konkrētu un tūlītēju vajadzību pēc datiem, un vajadzīgo informāciju varēja iegūt no saviem dokumentiem.

Lietā Nr. SKA-387/2026 jautājums bija, vai adrese, kurā profesionāli tiek nodrošināta juridiskā adrese vairākiem uzņēmumiem, automātiski nevar tikt atzīta par riska adresi, jo šāds pakalpojums ir atļauts saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumu. Vairākums adresē reģistrēto sabiedrību tur faktiski neveica saimniecisko darbību. Tiesa atzina, ka adrese tomēr var tikt atzīta par riska adresi, jo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējums un riska adrešu regulējums aizsargā atšķirīgas intereses. Izšķirošais kritērijs ir, vai komersantiem adresē faktiski ir tiesības un iespēja atrasties.

Lietā Nr. A420003425 tika vērtēts, vai grāmatvedības ieraksts vien pierāda, ka skaidras naudas izdevumi tiešām radušies un saistīti ar saimniecisko darbību. Automobiļu tirgotājs grāmatvedībā bija uzrādījis 4 700 EUR skaidras naudas maksājumus, bet pārdevēji šādu maksājumu saņemšanu noliedza, un uzņēmums neiesniedza apliecinošus dokumentus. Tiesa secināja, ka pats ieraksts nav pietiekams pierādījums, jo nodokļu maksātājam jāpierāda gan maksājuma fakts, gan tā saistība ar saimniecisko darbību ar attaisnojuma dokumentiem. Tā kā tas netika izdarīts, summa tika atzīta par izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, un iekļauta uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzē.

Lietā Nr. A420003125 tiesa skatīja, vai VID drīkst piemērot IIN skaidrai naudai, kas tērēta azartspēlēs. Azartspēļu organizētāju dati liecināja par lieliem skaidras naudas likmju apjomiem, kas pārsniedza personas oficiāli deklarētos ienākumus, bet persona apstrīdēja šīs informācijas ticamību. Tiesa atzina, ka tas ir pieļaujams, ja to apstiprina arī citi pierādījumi. Šajā lietā bankas konta izdrukas un dati par personas atrašanos Rīgā apstiprināja saņemto informāciju, tāpēc naudas plūsmā konstatētais neizskaidrotais iztrūkums pamatoti tika atzīts par nedeklarētiem, ar IIN apliekamiem ienākumiem.

Lietā Nr. 11151048718 jautājums bija, vai gadījumā, kad muitas un citos dokumentos ievestai precei norādīta zemāka vērtība nekā faktiski samaksāts, tas var kļūt par nodokļu noziegumu, nevis tikai administratīvu pārkāpumu. Latvijā tika ievestas Norvēģijā iegādātas kravas automašīnas, un pievienotajos dokumentos bija norādīta zemāka vērtība nekā faktiski samaksātā. Šos viltotos dokumentus izmantoja arī reģistrācijai CSDD un uzņēmuma grāmatvedībā. Tiesa nosprieda, ka tas var kļūt par noziegumu, jo viltoto dokumentu dēļ valsts budžetā netika samaksāts muitas nodoklis un PVN kopumā 27 515,51 EUR apmērā. Uzņēmuma amatpersonas un citas iesaistītās personas tika atzītas par vainīgām gan izvairīšanā no nodokļu nomaksas, gan dokumentu viltošanā.

Lietā Nr. 15830007416 tika izlemts, vai valdes loceklim draud kriminālatbildība, ja uzņēmums nodokļus ir deklarējis, bet apzināti nav samaksājis. Uzņēmums bija deklarējis maksājamo PVN, IIN, VSAOI un citus nodokļus, bet tos pilnībā nesamaksāja, un valdes priekšsēdētājs arī pēc VID brīdinājumiem un piedziņas pasākumiem uzņēmuma naudu nodokļu samaksai nenovirzīja. Valstij nodarītais kaitējums sasniedza 40 807,45 EUR. Tiesa atzina, ka kriminālatbildība draud, ja nodokļu nemaksāšana bijusi apzināta, nevis vienkārši uzņēmuma maksātnespējas rezultāts.

Šie gadījumi rāda, ka nodokļu strīdi bieži vien nav par lielām un sarežģītām shēmām, bet par ikdienā pieņemtiem lēmumiem, kuru sekas atklājas tikai vēlāk. Darbiniekiem tas nozīmē, ka VID pieprasījumi par klātienes skaidrojumiem ir likumīgi un tos nevar noraidīt, izvēloties tikai rakstveida formu. MUN maksātājiem svarīgi apzināties, ka nodoklis jārēķina no visas klienta samaksātās summas, ne tikai no faktiski saņemtās. Studentiem un viņu ģimenēm jāņem vērā, ka izdevumu atskaites punkts ir to rašanās brīdis, nevis studiju sākums. Uzņēmējiem šie spriedumi atgādina, ka skaidras naudas darījumi ir jāapliecina ar dokumentiem, ka juridiskās adreses pakalpojuma likumība pati par sevi nepasargā no iekļaušanas riska adrešu sarakstā, un ka apzināta nodokļu nemaksāšana, pat ja deklarācijas iesniegtas, var novest pie valdes locekļa personiskas kriminālatbildības. Visbeidzot, ikvienam, kam ir darījumi ar citām privātpersonām, noderīgi zināt, ka VID nesniegs ziņas par partnera deklarētajām summām bez konkrēta un pamatota iemesla, tātad privātuma aizsardzība šeit ir stingrāka, nekā varētu šķist.