Maija tiesu praksē dominēja jautājums par valdes locekļa atbildības robežām. Vairākās lietās tiesas skaidroja, ka šī atbildība izbeidzas līdz ar uzņēmuma likvidāciju un nodokļu parāda dzēšanu. Vienlaikus tika skatītas krimināllietas par nodokļu nemaksāšanu un kontrabandu, Senāts precizēja akcīzes nodokļa piemērošanu nelikumīgam alkoholam.

Trīs spriedumos lietās Nr. A420143724, A420103925 un A420176225 Administratīvā apgabaltiesa un Administratīvās rajona tiesas Rīgas un Jelgavas tiesu nami vienoti apstiprināja principu, ko Senāts formulēja 2025. gada jūnijā, ka ja juridiskā persona izslēgta no komercreģistra un tās nodokļu parādi dzēsti, VID vairs nevar šos parādus piedzīt no bijušā valdes locekļa. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad VID procesu sācis pēc likvidācijas, gan arī uz gadījumiem, kad lēmums pieņemts jau pirms sabiedrības darbības izbeigšanas.

Tiesas atzina, ka nodokļu parāda dzēšana nav tehniska formalitāte. Tā nozīmē, ka valsts galīgi atsakās no savām prasījuma tiesībām. Ja parāds vairs nepastāv, nav arī pamata to piedzīt no citas personas. VID arguments, ka administratīvais process uzsākts savlaicīgi pirms likvidācijas, netika pieņemts. Izšķirošs ir rezultāts, ne process.

Valdes locekļa personiskā atbildība pēc likuma Par nodokļiem un nodevām 60. panta ir cieši saistīta ar sabiedrības pastāvēšanu. Uzņēmumam beidzoties, beidzas arī atbildība. Tomēr tiesas vienlaikus norāda, ka VID kā kreditoram bija iespēja aizsargāt valsts intereses maksātnespējas procesa ietvaros. Ja tā netiek izmantota, sekas iestājas pašai nodokļu administrācijai, ne bijušajam valdes loceklim.

Lietā Nr. 15840073019 uzņēmuma vadītājs no 2013. līdz 2017. gadam regulāri iesniedza VID deklarācijas, bet nodokļus pilnā apmērā nemaksāja. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, sociālās iemaksas, PVN un dabas resursu nodoklis palika nesamaksāti, kaut gan uzņēmuma kontos nauda bija. Kopējais apgrozījums trīs bankās pārsniedza divus miljonus eiro.

Kurzemes apgabaltiesa apstiprināja, ka runa ir par smagu noziegumu pēc Krimināllikuma 218. panta otrās daļas, un piekrita, ka apsūdzētajam nav jābūt izolētam no sabiedrības. Tomēr tiesa koriģēja soda apmēru: pirmās instances noteiktā probācija uz pusotru gadu bija par mazu, jo minimums smaga nozieguma gadījumā ir trīs gadi. Ievērojot arī pirmstiesas procesa nepamatotu novilcināšanu (kopā četrus gadus bez procesuālām darbībām), galīgais sods noteikts trīs gadi un četri mēneši.

Tīša un sistemātiska nodokļu nemaksāšana, pat bez dokumentu viltošanas, ir kriminālnoziegums. Soda veids atkarīgs no apstākļu kopuma: personas raksturojuma, nodarījuma rakstura, laika, kas pagājis. Taču soda minimumu tiesa nevar ignorēt, pat ja procesuālie pārkāpumi pamato tā samazinājumu.

Lietā Nr. 58400033624 persona no Dubaijas Rīgā ielidoja ar luksusa zīmolu somām, apģērbu un aksesuāriem ar kopējo vērtību 15 575,63 EUR. Nedeklarējot preces, viņa šķērsoja zaļo koridoru, tādā veidā muitas amatpersonām apliecinot, ka deklarējamu preču nav. Tiesa atzina viņu par vainīgu kontrabandā ievērojamā apmērā un piesprieda naudas sodu.

Zaļā koridora šķērsošana ar nedeklarētām precēm ir apzināta izvēle, ne aizmāršība. Pat personīgam lietojumam paredzētas lietas, kas pārsniedz noteikto slieksni, ir deklarējamas.

Lietā Nr. SKK-21/2026 apsūdzētais bija izgatavojis nelikumīgus alkoholiskos dzērienus, kas pēc tam tika konfiscēti un iznīcināti. Aizstāvība apgalvoja, ka iznīcinātas preces nevar aplikt ar akcīzes nodokli, jo nav bijis patēriņa. Senāts šo argumentu noraidīja, skaidrojot, ka nelikumīga ražošana pati par sevi ir nodošana patēriņam akcīzes nodokļa izpratnē. Izņēmumi, kad nodoklis netiek iekasēts iznīcināšanas gadījumā, attiecas tikai uz precēm, kas atradās likumīgā apritē ar atliktās nodokļa maksāšanas režīmu.

Nelikumīgi izgatavots alkohols rada nodokļu saistību tā izgatavošanas brīdī, neatkarīgi no tā, kas ar to notiek tālāk. Konfiskācija ir sods, bet ne atbrīvojums no nodokļa.

Lietā Nr. A420176225 pieteicēja, kuras patiesais labuma guvējs ir sankciju sarakstā iekļauta persona, apstrīdēja nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu. Nodokļa administrācija piemēroja 10% likmi arī valstij piederošajai nomātajai zemei Rīgas brīvostas teritorijā. Tiesa to atzina par kļūdu norādot, ka 10% likme attiecas tikai uz sankcionētās personas īpašumā esošajiem nekustamajiem īpašumiem.

Lietā Nr. A420239725 māte lūdza bāriņtiesu piešķirt viņai iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par bērnu, norādot, ka nodrošina 90% no bērna ikdienas aprūpes. Bāriņtiesa un tiesa atvieglojumu atstāja tēvam, kurš mēnesī iemaksā uzturlīdzekļus 500 EUR un pilnā apmērā apmaksā bērna pirmsskolas izglītību. Mātes uzrādītie izdevumi lielā mērā attiecās uz vispārējo mājsaimniecību, ceļojumiem un personīgajām vajadzībām, un tiesa tos kā bērna uzturēšanas izmaksas neatzina.

Tiesa uzsvēra, ka pavadītais laiks ar bērnu nav kritērijs. Atvieglojuma mērķis ir nodrošināt, ka iegūtie naudas līdzekļi nonāk bērna vajadzībās. Tāpēc izšķirošs ir jautājums, kura vecāka rokās nauda ātrāk un tiešāk nonāks bērnam.

IIN atvieglojums par bērnu nav atlīdzība par aprūpes laiku. Izšķirošs ir faktiskais finansiālais ieguldījums bērna uzturēšanā – konkrēts, pierādāms un tieši bērnam attiecināms. Vispārēja atsaukšanās uz dzīves izmaksām un kopīgo mājsaimniecību nav pietiekama.