Elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem priekšvēlēšanu periodā ir īpaša loma demokrātiskā procesā – tie veido sabiedriskās diskusijas telpu un būtiski ietekmē vēlētāju uzskatu veidošanos. Tieši tādēļ mediju darbībai priekšvēlēšanu laikā ir izvirzītas paaugstinātas prasības, kas izriet gan no Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma, gan no Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma. Ņemot vērā, ka par priekšvēlēšanu aģitācijas periodā pieļautiem pārkāpumiem mediji var tikt administratīvi sodīti, šā apkopojuma mērkis ir aplūkot, kādi nosacījumi medijiem jāievēro, izvēloties raidījumu formātus, viesus un tematus priekšvēlēšanu periodā, kā arī analizēts, kā Senāta judikatūra interpretē netiešas un slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas jēdzienus mediju kontekstā.

Tiesiskais regulējums

Priekšvēlēšanu aģitācija ir politiskās partijas vai deputāta kandidāta reklamēšana, kas satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret konkrētu politisko spēku vai kandidātu (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 1. panta 3. punkts). Savukārt slēptā priekšvēlēšanu aģitācija ir aģitācija, par kuru saņemta samaksa, bet apmaksātājs nav norādīts atbilstoši likuma prasībām (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 1. panta 6. punkts).

Priekšvēlēšanu aģitācijas periodā apmaksāti aģitācijas materiāli elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, presē un internetā izvietojami valsts valodā vai lībiešu valodā (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 pants).

Likums paredz arī vairākus ierobežojumus elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem. Priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmas nedrīkst iekļaut ziņu raidījumos, vēlēšanu dienā aizliegts publicēt partiju popularitātes aptaujas, savukārt sabiedrisko mediju darbiniekiem un ziņu raidījumu vadītājiem aizliegts veikt priekšvēlēšanu aģitāciju raidījumos (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 12. pants).

Papildus tam 60 dienas pirms vēlēšanām elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos aizliegts izplatīt raidījumus vai komentārus, kurus vada personas, kas kandidē vēlēšanās vai publiski paziņojušas par iesaisti politiskajā spēkā (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 12. panta sestā daļa).

Par priekšvēlēšanu aģitācijas noteikumu pārkāpumiem paredzēta administratīvā atbildība un naudas sodi gan fiziskām, gan juridiskām personām (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 35. pants).

Priekšvēlēšanu aģitācijas jēdziena interpretācija un mērķis

Senāta judikatūrā konsekventi uzsvērts, ka priekšvēlēšanu aģitācijas regulējuma mērķis ir aizsargāt brīvu vēlēšanu principu. Tas nozīmē ne tikai nodrošināt iespēju sabiedrībā pastāvēt dažādiem politiskajiem viedokļiem, bet arī pasargāt vēlētāju no nepieļaujamas ietekmēšanas (Senāta 2014. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SA-5/2014 10. punkts). Vienlaikus Senāts atzinis, ka brīvu vēlēšanu princips attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī uz vēlētāju gribas veidošanos priekšvēlēšanu periodā (Senāta 2006. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. SA-5/2006 10.2. punkts).

Tādēļ priekšvēlēšanu aģitācijas jēdziens interpretējams plaši. Senāts SKA-35/2026 lietā uzsvēris, ka priekšvēlēšanu aģitācija aptver ne tikai tiešus aicinājumus balsot par vai pret konkrētu politisko spēku, bet arī darbības, kuru mērķis vai objektīvā iedarbība ir ietekmēt vēlētāja politisko izvēli, popularizējot vai diskreditējot konkrētu kandidātu vai politisko spēku (SKA-35/2026, 8. punkts).

Īpaši būtiski ir tas, ka netiešas priekšvēlēšanu aģitācijas konstatēšanai nav nepieciešams tiešs aicinājums balsot vai skaidra norāde uz konkrētu kandidātu. Pietiek ar tādu informācijas saturu vai izplatīšanas kontekstu, kas objektīvi var veicināt vēlētāju atbalstu konkrētai personai vai partijai (SKA-35/2026, 10. punkts). Tādēļ izšķiroša nozīme ir nevis atsevišķu izteikumu lingvistiskai analīzei, bet vēstījuma kopējai iedarbībai uz vēlētāju.

Senāts norādījis, ka priekšvēlēšanu aģitācijas izvērtējumā jāņem vērā vairāki savstarpēji saistīti aspekti – saturs, konteksts, izplatīšanas laiks un veids, adresātu loks, iesaistīto personu statuss, izmantotie resursi, pasākuma kopējais iespaids, objektīvais mērķis un rezultāts (SKA-35/2026, 8. punkts). Tas nozīmē, ka pat šķietami neitrāls informatīvs saturs konkrētā situācijā var tikt kvalificēts kā priekšvēlēšanu aģitācija.

Īpaša uzmanība judikatūrā pievērsta publiski atpazīstamu amatpersonu komunikācijai priekšvēlēšanu periodā. Senāts norādījis, ka nozīme ir tam, kādu priekšstatu vēlētājos rada konkrētais vēstījums un ka paaugstināts risks pastāv situācijās, kad komunikāciju īsteno pašvaldības vai valsts augstākās amatpersonas, kurām piemīt ar amatu saistīta autoritāte un publiska atpazīstamība (SKA-35/2026, 10. punkts).

Līdz ar to, vērtējot, vai konkrētais saturs vai darbība uzskatāma par priekšvēlēšanu aģitāciju, jāņem vērā šādi kritēriji:

  • saturs;
  • konteksts;
  • izplatīšanas laiks un veids;
  • adresātu loks;
  • iesaistīto personu statuss;
  • izmantotie resursi;
  • pasākuma kopējais iespaids;
  • objektīvais mērķis;
  • rezultāts.

Savukārt, vērtējot, vai videomateriālu vai cita satura kopējais vēstījums objektīvi var veicināt potenciālā kandidāta pozitīvo tēlu vēlētāju vidū, Senāts īpaši izcēlis šādus vērtējamus aspektus:

  • kāda rakstura informācija ir atspoguļota (pozitīva, neitrāla vai negatīva);
  • kādu priekšstatu tā rada;
  • kā attiecīgo vēstījumu objektīvi var uztvert vēlētājs.

NEPLP pieeja priekšvēlēšanu aģitācijai mediju darbībā

NEPLP ir izstrādājis vadlīnijas medijiem, kas palīdz izprast normatīvā regulējuma darbību praksē. Vadlīnijās uzsvērts, ka priekšvēlēšanu aģitācija var izpausties gan tiešā, gan netiešā formā, tādēļ elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem priekšvēlēšanu periodā īpaši rūpīgi jāvērtē raidījumu formāts, tematika, uzaicinātās personas un raidījumu vadītāju profesionalitāte (NEPLP vadlīnijas, 3. lpp.).

NEPLP skaidri norāda, ka par priekšvēlēšanu aģitāciju uzskatāma jebkura publiska darbība, kuras mērķis ir tieši vai netieši popularizēt vai diskreditēt politisko partiju, partiju apvienību vai deputāta kandidātu (NEPLP vadlīnijas, 11. lpp.). Tas nozīmē, ka arī informatīva vai šķietami neitrāla satura ietvaros var rasties priekšvēlēšanu aģitācijas risks.

Vadlīnijas īpaši akcentē elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālo atbildību. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 25. pants paredz, ka medijs uzņemas atbildību par raidījumu izvēli, organizāciju, saturu un viesu atlasi. Līdz ar to medijam pašam jāvērtē, vai konkrētas personas iesaiste raidījumā ir redakcionāli pamatota un vai netiek radīti nesamērīgi labvēlīgi konkurences apstākļi kādam politiskajam spēkam (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 25. pants; NEPLP vadlīnijas, 6.–10. lpp.).

NEPLP vadlīnijas paredz, ka kandidātu dalība izklaides, sporta, kulinārijas vai līdzīga rakstura raidījumos principā nav pieļaujama, ja vien tam nav īpaša redakcionāla pamatojuma. Tāpat īpaši uzmanīgi jāvērtē gadījumi, kad kandidāts tiek pozicionēts kā “neitrāls eksperts” vai komentētājs, lai gan viņa dalība konkrētajā jautājumā nav objektīvi nepieciešama (NEPLP vadlīnijas, 7.–9. lpp.).

Vienlaikus medijiem jānodrošina samērīgs un līdzsvarots dažādu politisko spēku atspoguļojums, kā arī jāizvairās no netiešiem aicinājumiem balsot “par” vai “pret” konkrētu politisko spēku (NEPLP vadlīnijas, 11.–13. lpp.).

Slēptā priekšvēlēšanu aģitācija

NEPLP vadlīnijas paredz, ka slēptā priekšvēlēšanu aģitācija ir tāda aģitācija, par kuru ir saņemta samaksa, bet apmaksātājs nav norādīts atbilstoši Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma prasībām (Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 1. panta 6. punkts).

Kā tipiskas slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas pazīmes vadlīnijās minēta:

  • kandidāta vai politiskā spēka vienpusēji pozitīva vai negatīva atspoguļošana;
  • kandidāta nepamatota iesaiste raidījumos;
  • kandidāta privātās dzīves notikumu atspoguļošana;
  • politiskās simbolikas vai atpazīstamības zīmju akcentēšana bez tiešas saistības ar raidījuma saturu (NEPLP vadlīnijas, 5. lpp.).

Vienlaikus vadlīnijās uzsvērts, ka pazīmju uzskaitījums nav izsmeļošs un katrs gadījums vērtējams individuāli.

Tiesu praksē arī “samaksas” jēdziens interpretēts plaši. Tiesa ir atzinusi, ka samaksa Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma izpratnē var izpausties arī kā atsvabināšana no samaksas pienākuma, ne tikai kā tiešs maksājums naudā (Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedums lietā Nr. 1A-0079-21/44, 11. punkts).

Savukārt citā spriedumā tiesa norādīja, ka administratīvā pārkāpuma konstatēšanai nav obligāti jāpierāda konkrēts atlīdzības devējs, precīzs atlīdzības apmērs vai klasisks samaksas fakts (Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas spriedums lietā Nr. 1A30061420). Tas būtiski paplašina slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas piemērošanas tvērumu praksē.

Secinājumi

Secināms, ka priekšvēlēšanu aģitācijas jēdziens ir interpretējams plaši un aptver ne tikai tiešus aicinājumus, bet arī jebkādu rīcību, kas objektīvi var ietekmēt vēlētāja politisko izvēli. Katrs gadījums vērtējams individuāli, ņemot vērā satura raksturu, izplatīšanas kontekstu, iesaistīto personu statusu un kopējo vēstījuma iedarbību. Elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem šajā kontekstā ir paaugstināta redakcionālā atbildība, savukārt samaksas jēdziena plašā interpretācija tiesu praksē nozīmē, ka arī netiešas ekonomiskas priekšrocības var kvalificēties kā slēptā priekšvēlēšanu aģitācija. Tādēļ medijiem priekšvēlēšanu periodā īpaši rūpīgi jāvērtē katrs raidījuma formāts un tajā iesaistītās personas, lai izvairītos no normatīvā regulējuma pārkāpumiem.