Publiska informācijas pieejamība pret privātumu: pārkāpumu uzskaites punkti par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem
2022 - 01 - 12
Autors: Private: Anna Vladimirova-Kryukova
Satversmes tiesa 2021. gada 13. novembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018‑18‑01 “Par Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Šajā lietā Satversmes tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST), lūdzot prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu personas datu aizsardzības nianšu dēļ, kurus regulē Eiropas Savienības (turpmāk – ES) Regula Nr. 2016/679 (turpmāk – VDAR).
EST sprieduma lietā Nr. C‑439/19 (turpmāk – Lieta) centrā ir Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā daļa, uz kuras pamata jebkuram interesentam (tostarp atkalizmantošanai dažādu komersantu nolūkos) bija pieejama informācija par vadītāju valsts reģistrā esošajiem pārkāpumu uzskaites punktiem, kas pēc pieteikuma iesniedzēja viedokļa nebija atbilstošs Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīvai 2003/98/EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu, VDAR 10. pantam un Satversmes 96. pantam. Gan EST, gan Satversmes tiesa atbalstīja iesniedzēju un atzina minēto likuma normu par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu, tomēr tikai tajā daļā, kas attiecas uz pārkāpumu uzskaites punktu publiskošanu.
Kāpēc uzmanības vērts?
Satversmes tiesas spriedumi personas datu aizsardzības un privātuma jomā ir īpaši svarīgi. Proti, ja personas datu apstrāde ir paredzēta likumā kā pienākums (piemēram, personas datu publiskošana), tad to uzskata par pamatu datu apstrādei atbilstoši, piemēram, VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam (uz pārzini attiecināma juridiska pienākuma izpilde). Bieži šo pamatu uzskata par visdrošāko, jo likums ir kaut kas fiksēts, kas nemainīsies tik ātri, kā, piemēram, var mainīties datu subjekta piekrišanas esamība un leģitīmo interešu līdzsvars.
Tomēr Satversmes tiesas spriedums ne tikai izskatītajā lietā parāda, ka, ja kaut kas paredzēts Latvijas likumā, tas nenozīmē, ka tas ir atbilstošs Satversmei, VDAR vai citiem līdzīgiem aktiem, kā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tas ir svarīgi ne tikai pārziņiem, kuriem jāizvērtē, cik stabili būtu paļauties uz likumu kā pamatu datu apstrādei, bet arī datu subjektiem, kuriem var likties, ka kaut kāds likuma nosacījums pārkāpj tiesības uz datu aizsardzību vai privāto dzīvi.
Lai gan saka, ka cilvēks nekur nevar noslēpties, jo tiešsaistē par viņu var atrast diezgan daudz, tostarp Satversmes tiesas prakse liecina, ka ir novērojama tendence uz pretējo: samazināt publiski pieejamās informācijas apjomu. Šajā kontekstā publiska pieejamība nenozīmē tikai Google rezultātos atrodamos meklēšanas rezultātus, bet arī informācijas esamību dažādās publiskās un privātās datubāzēs, kuru jebkura persona var saņemt pēc pieprasījuma.
Lasīt plašāk šeit.
Atsauce uz žurnālu: Vladimirova-Krjukova A. Publiska informācijas pieejamība pret privātumu: pārkāpumu uzskaites punkti par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Jurista Vārds, 11.01.2022., Nr. 2 (1216), 31.-32.lpp.