Vai pasūtītājs drīkst pārtraukt iepirkumu tikai tādēļ, ka pēc piedāvājumu atvēršanas secina, ka iepirkuma dokumentāciju būtu vēlējies formulēt citādi? Vai formāla atsauce uz “objektīvu nepieciešamību” automātiski nozīmē, ka iepirkuma pārtraukšana ir tiesiska? Un kādos gadījumos Iepirkumu uzraudzības birojs drīkst atstāt pretendenta sūdzību bez izskatīšanas?

Uz šiem praksē svarīgajiem jautājumiem atbildes sniedz Senāta 2026.gada 24.aprīļa rīcības sēdes lēmums lietā SKA-550/2026. Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, atstājot spēkā Administratīvās rajona tiesas spriedumu un atzīstot, ka tas atbilst Senāta judikatūrai.

Lietas būtība

Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību (VSIA) “Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris” (pasūtītājs) 2024.gada jūnijā izsludināja atklātu konkursu par teātra pasākumu biļešu izgatavošanu un tirdzniecības organizēšanu. Konkursā piedāvājumus iesniedza divi pretendenti: sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) “Biļešu paradīze” un “Biļešu serviss”.

Pēc piedāvājumu atvēršanas un izvērtēšanas kļuva skaidrs, ka līguma slēgšanas tiesības būtu piešķiramas SIA “Biļešu paradīze”. Turklāt Elektronisko iepirkumu sistēmā (EIS) uz laiku publiski kļuva pieejami abu pretendentu finanšu piedāvājumi. Lai gan vēlāk šī informācija tika izņemta, jebkuram interesentam bija iespēja ar to iepazīties.

Tomēr pasūtītājs nevis noslēdza līgumu ar uzvarētāju, bet nolēma konkursu pārtraukt. Kā iemesls tika norādīta nepieciešamība būtiski grozīt iepirkuma dokumentāciju, precizēt reklāmas prasības, ieviest stingrākus līguma izpildes kontroles mehānismus un paredzēt jaunu izbraukuma kasi nesen atvērtajās “Čehova teātra arkādes” telpās. Neilgi pēc tam atkal tika izsludināts konkurss par to pašu pakalpojumu. Tajā otrs pretendents – SIA “Biļešu serviss” – iesniedza piedāvājumu ar būtiski zemāku cenu nekā pirmajā reizē.

SIA “Biļešu paradīze” vērsās Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB), uzskatot, ka konkursa pārtraukšanai nav objektīva pamata un pasūtītājs vienkārši cenšas izvairīties no līguma slēgšanas ar uzņēmumu. Tomēr IUB iesniegumu atstāja bez izskatīšanas, uzskatot, ka pasūtītājs ir pietiekami pamatojis objektīvu nepieciešamību pārtraukt iepirkumu.

Tiesas vērtējums

Administratīvā rajona tiesa šādam vērtējumam nepiekrita un atzina gan IUB lēmumu, gan pašu iepirkuma pārtraukšanu par prettiesisku, kā arī piesprieda pasūtītājam atlīdzināt “Biļešu paradīzei” negūto peļņu 17 610,53 eiro apmērā. Savukārt Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, atzīstot, ka rajona tiesa pareizi piemērojusi judikatūrā nostiprinātos principus, sniedzot būtiskas atziņas publisko iepirkumu jomā.

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr.107 “Iepirkuma procedūru un metu konkursu norises kārtība” 230.punktam pasūtītājam ir plaša rīcības brīvība pārtraukt iepirkuma procedūru, ja tam ir objektīvs pamatojums. Tomēr tiesa uzsvēra, ka šī brīvība nav absolūta. Objektīvam pamatojumam ir jāapliecina, ka līguma slēgšanas procedūras turpināšana vairs nav lietderīga, ņemot vērā faktiskos vai ekonomiskos apstākļus vai pasūtītāja reālās vajadzības.

Tiesa norādīja: pat ja pasūtītāja minētie apstākļi reāli pastāv, ir jāvērtē, vai iepirkuma pārtraukšana neaizskar publisko iepirkumu pamatprincipus un nerada konkurences apdraudējumu. Iepirkuma pārtraukšanas tiesiskuma pārbaudes mērķis nav ļaut pasūtītājam novērst sekas, kas radušās nepietiekami rūpīgi sagatavota nolikuma dēļ. Ne katra kļūda vai nepilnība dokumentācijā ir pamats procedūras atcelšanai. Katrā gadījumā ir jāvērtē trūkumu būtiskums un vai bez iepirkuma pārtraukšanas pasūtītājs tiešām būtu spiests iegādāties savām reālajām vajadzībām pilnīgi nepiemērotu pakalpojumu.

Konkrētajā lietā pasūtītājs norādīja vairākus iemeslus iepirkuma pārtraukšanai:

  • nepieciešamība precizēt reklāmas prasības;
  • papildu kontroles mehānismu ieviešana;
  • biļešu tirdzniecības jaunajās “Čehova teātra arkādes” telpās nodrošināšana.

Tomēr tiesa, salīdzinot sākotnējo un atkārtoti izsludināto iepirkumu, secināja, ka pārmaiņas nebija būtiskas.

Reklāmas prasību saturs pēc būtības nemainījās, tika saglabāts tas pats minimālais impresiju apmērs un netika mainīti piedāvājumu vērtēšanas kritēriji, bet vairākas problēmas, uz kurām pasūtītājs bija atsaucies kā uz pārtraukšanas iemeslu, atkārtotajā konkursā vispār netika risinātas.

Līdzīgi tiesa vērtēja arī argumentu par papildu kontroles mehānismu nepieciešamību. Tiesa norādīja, ka pretendents jau ar piedāvājuma iesniegšanu bija uzņēmies saistības nodrošināt prasīto pakalpojumu, savukārt līguma izpildes kontroles pienākumi lielā mērā izriet no vispārējiem civiltiesību principiem. Tādēļ kontroles mehānismu precizēšana pati par sevi vēl nepierādīja nepieciešamību pārtraukt visu iepirkumu.

Tiesa atsevišķi vērtēja arī argumentu par izbraukuma kasi “Čehova teātra arkādē”. Pasūtītājs apgalvoja, ka šāda vajadzība radusies tikai pēc iepirkuma izsludināšanas, kad no Kultūras ministrijas saņemts uzdevums palielināt pašu ieņēmumus. Tomēr tiesa konstatēja, ka ieceres par jaunās zāles atvēršanu bija zināmas jau iepriekš. Turklāt pasūtītājs nebija pārliecinoši pamatojis, kā viena papildu biļešu tirdzniecības vieta varētu nodrošināt būtisku ieņēmumu pieaugumu. Gluži pretēji – tiesa, izvērtējot lietā esošos datus, secināja, ka potenciālais ieguvums no šādas kases būtu salīdzinoši neliels.

Tiesa secināja, ka pasūtītāja identificētās problēmas pēc būtības objektīvi neprasīja pārtraukt iepirkumu. Iepirkuma pārtraukšana nav instruments, ar kura palīdzību pasūtītājs pēc piedāvājumu atvēršanas var pilnveidot vai uzlabot sākotnēji sagatavoto nolikumu. Ar vēlmi precizēt prasības, detalizētāk aprakstīt vajadzības vai ieviest papildu kontroles mehānismus nepietiek. Ir jāpierāda, ka konstatētās nepilnības patiešām liedz sasniegt iepirkuma mērķi.

Favorītisma risks

Senāts atgādināja judikatūrā nostiprināto atziņu: stadijā, kad piedāvājumi jau ir atvērti un pasūtītājam ir zināma informācija par pretendentiem un to finanšu piedāvājumiem, pastāv paaugstināts favorītisma risks. Šādā brīdī var rasties “nepārvarams kārdinājums” izmantot saimniecisko rīcības brīvību tikai formāli, lai novērstu nevēlamu iepirkuma rezultātu. Tādēļ šādās situācijās iepirkuma pārtraukšanas pamatojums ir vērtējams īpaši kritiski.

Konkrētajā lietā bažas par godīgu konkurenci pastiprināja fakts, ka pretendentu finanšu dati uz laiku bija publiski pieejami. Tiesa uzsvēra, ka ar to bija pietiekami, lai radītu reālu konkurences apdraudējumu, jo konkurenti ieguva iespēju apskatīt citu cenas un pielāgoties. Tas spilgti pierādījās praksē: atkārtotajā konkursā otrs pretendents piedāvāja būtiski zemāku cenu nekā sākotnējā konkursā. Tiesa secināja, ka iepirkuma pārtraukšana konkrētajos apstākļos publisko iepirkumu principiem nodarīja daudz lielāku kaitējumu nekā tie nelielie trūkumi nolikumā, kurus pasūtītājs vēlējās labot.

Ne mazāk būtiska lietas daļa bija saistīta ar IUB lēmumu atstāt pretendenta iesniegumu bez izskatīšanas. Rajona tiesa secināja, ka pretendenta iesniegumā bija norādīti konkrēti argumenti par objektīva pamatojuma trūkumu, konkurences apdraudējumu un iespējamu favorītismu.

Līdz ar to IUB nebija iemesla atzīt iesniegumu par acīmredzami nepamatotu un atteikties to izskatīt. Tieši pretēji – IUB bija pienākums pārbaudīt, vai pasūtītāja norādītie iemesli patiešām ir objektīvs pamats iepirkuma pārtraukšanai. Senāts pievienojās šiem secinājumiem un atzina, ka rajona tiesa pareizi izvērtējusi gan iepirkuma pārtraukšanas pamatojumu, gan IUB rīcības tiesiskumu.

Ko var mācīties no šīs lietas?

Lieta SKA-550/2026 skaidri parāda, ka atsauce uz nepieciešamību precizēt nolikumu pati par sevi vēl neveido objektīvu pamatu iepirkuma pārtraukšanai. Jo vēlākā stadijā procedūra tiek pārtraukta, jo rūpīgāk vērtējams šāda lēmuma pamatojums. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad piedāvājumi jau ir atvērti un konkurentiem kļuvusi pieejama informācija par citu pretendentu cenām.

Lieta vienlaikus atgādina arī par IUB pienākumu pēc būtības izvērtēt argumentētus iebildumus pret iepirkuma pārtraukšanu. Formāla atsauce uz pasūtītāja norādītu objektīvu nepieciešamību pati par sevi neatbrīvo no pienākuma pārbaudīt, vai šāds pamatojums patiešām pastāv.

Praktiski tas nozīmē, ka pasūtītājam, kurš pēc piedāvājumu atvēršanas konstatē nepilnības iepirkuma dokumentācijā, nepietiek vien norādīt uz vēlmi precizēt prasības vai uzlabot nolikumu. Tam jāspēj pārliecinoši pierādīt, ka konstatētie trūkumi patiešām liedz sasniegt iepirkuma mērķi un ka procedūras turpināšana neatbilst pasūtītāja faktiskajām vajadzībām.