Kapitālsabiedrības valdes loceklim nav obligāti jāsaņem atlīdzība par amata pienākumu pildīšanu, taču likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” atsevišķos gadījumos ir noteikts pieņēmums, ka valdes loceklis ir guvis domājamo ienākumu, par kuru maksājami nodokļi. Kā veidojas valdes locekļa domājamais ienākums? Un kā to vērtējusi tiesa?

Kad rodas domājamais ienākums

Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (likums par IIN) 8.panta 2.9daļa noteic – uzskata, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis guvis ar algas nodokli apliekamu ienākumu, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajam minimālās mēneša darba algas apmēram kārtējā taksācijas gada mēnesī, kad kapitālsabiedrībā nav bijis neviena darbinieka vai valdes locekļa, kas gūst atlīdzību, kura nav mazāka par normatīvajos aktos noteikto minimālo mēneša darba algas apmēru, ja attiecīgā taksācijas gada mēneša apgrozījums ir lielāks par normatīvajos aktos noteikto piecu minimālo mēneša darba algu apmēru.

Vienkāršāk sakot, pienākums maksāt nodokļus iestājas, ja vienlaikus izpildās divi nosacījumi:

  • konkrētajā mēnesī uzņēmuma apgrozījums pārsniedz 5 minimālās mēnešalgas jeb šobrīd tas ir 3900 eiro;
  • uzņēmumā nav neviena darbinieka vai valdes locekļa, kuram būtu noteikta alga vismaz minimālās mēnešalgas apmērā.

Ja abi šie apstākļi pastāv, valsts prezumē, ka valdes loceklis tomēr ir saņēmis atlīdzību, lai gan tā formāli nav deklarēta, un no šīs summas ir maksājami algas nodokļi.

Regulējuma mērķis ir novērst maz ticamas situācijas, kad uzņēmums darbojas un sasniedz noteikta apmēra apgrozījumu, taču tam nav darbinieku. Šādos gadījumos tiek prezumēts, ka nepieciešamos darbus veic valdes loceklis, kuram attiecīgi aprēķināma vismaz minimālā mēneša darba alga.

Vienlaikus paredzēts, ka šo prezumpciju tomēr nepiemēro, ja iestājas kāds no likuma IIN 8.panta 2.10daļā paredzētajiem apstākļiem.

Pirmais izņēmums attiecas uz jaundibinātām sabiedrībām, un tas nosaka, ka domājamo ienākumu nepiemēro tajā kalendāra gadā, kad kapitālsabiedrība reģistrēta Uzņēmumu reģistrā.

Tiesu prakse

Ienākums nesummējas

Otrais izņēmums ir sarežģītāks un praksē mēdz radīt strīdus. Proti, domājamo ienākumu nepiemēro, ja valdes loceklis citā kapitālsabiedrībā kārtējā mēnesī gūst atlīdzību, kura nav mazāka par normatīvajos aktos noteikto 5 minimālo mēneša darba algu apmēru, un abas kapitālsabiedrības ir vienā uzņēmumu grupā. Vienkāršāk sakot, ja valdes loceklis pietiekami lielu algu saņem citviet grupas ietvaros, nav pamata prezumēt, ka viņš papildus vēl guvis ienākumu tajā sabiedrībā, kurā formāli atlīdzība nav noteikta.

Piemērs ar otrā izņēmuma piemērošanu ir atrodams administratīvajā lietā Nr.A420242222, kurā tiesai bija jāvērtē tieši šis jautājums.

Šajā lietā sabiedrība ietilpa uzņēmumu grupā, kurā bija viens galvenais uzņēmums un vairāki apakšuzņēmumi. Sabiedrības apgrozījums 2019. un 2020.gadā katru mēnesi pārsniedza 2150 eiro – 5 minimālās mēneša darba algas strīdus periodā –, taču sabiedrība nebija deklarējusi nevienu darba ņēmēju. Valsts ieņēmumu dienests (VID) aprēķināja sabiedrībai papildu valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokli par abiem valdes locekļiem.

Praksē izšķirošs ir jautājums, vai valdes loceklis vismaz vienā tās pašas uzņēmumu grupas sabiedrībā saņem atlīdzību, kas sasniedz piecu minimālo mēneša darba algu apmēru

Sabiedrība tam nepiekrita un vērsās tiesā, norādot, ka viens no valdes locekļiem katru mēnesi no vairākām grupas sabiedrībām kopā ir saņēmis atlīdzību, kas nebija mazāka par 5 minimālajām mēneša darba algām. Proti, nepieciešamais atlīdzības apmērs tika sasniegts, summējot atlīdzību no vairākām grupas sabiedrībām, nevis saņemot to vienā sabiedrībā.

Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja, uzsverot, ka izņēmuma norma ir interpretējama šauri, jo tā ir atkāpe no vispārējā principa – nodokļu maksāšanas pienākuma. Tiesa secināja, ka, lai uzņēmumu grupā ietilpstoša kapitālsabiedrība varētu nepiemērot regulējumu par valdes locekļa domājamo ienākumu, valdes loceklim atlīdzība vismaz 5 minimālo mēneša darba algu apmērā ir jāsaņem vismaz vienā citā tās pašas uzņēmumu grupas kapitālsabiedrībā.

Apgabaltiesa atzina, ka atlīdzību no vairākām grupas sabiedrībām summēt nav pieļaujams. Tiesa atsaucās arī uz regulējuma vēsturisko rašanos, norādot, ka šis izņēmums paredzēts tipiskai situācijai, kad viens vadības uzņēmums pārējām grupas sabiedrībām nodrošina personālvadības, finanšu vadības, mārketinga, administratīvos vai citus vadības pakalpojumus un valdes loceklis attiecīgo atlīdzību saņem tieši šajā vadības uzņēmumā.

Tiesa uzsvēra: ja likumdevējs būtu vēlējies valdes locekļa kārtējā mēnesī gūto atlīdzību summēt visas uzņēmumu grupas ietvaros, tad tā arī normā būtu skaidri noteikts.

Šis piemērs uzskatāmi parāda, ka praksē izšķirošs ir jautājums, vai valdes loceklis vismaz vienā tās pašas uzņēmumu grupas sabiedrībā saņem atlīdzību, kas sasniedz 5 minimālo mēneša darba algu apmēru. Ja atbilde ir jā, izņēmums ir piemērojams. Savukārt, ja atlīdzība ir sadalīta starp vairākām sabiedrībām un nevienā no tām atsevišķi nesasniedz šo slieksni, izņēmums nav piemērojams un nodokļi ir maksājami, pat ja kopējais grupas ietvaros izmaksātais atlīdzības apmērs faktiski atbilst 5 minimālajām mēneša darba algām.

Tiesības uz slimības pabalstu

Lieta SKA-55/2020 ilustrē, ka domājamais ienākums ir tiesiska fikcija, kas radīta konkrētam mērķim, un tā nav automātiski attiecināma uz visām citām tiesiskajām sekām.

Šajā lietā, kas nonāca līdz Senātam, valdes loceklim, kuram sabiedrībā nebija noteikta atlīdzība, bija veiktas obligātās iemaksas no domājamā ienākuma, jo sabiedrībai bija attiecīgs apgrozījums. Kad valdes loceklis saslima, viņam sākotnēji tika piešķirts slimības pabalsts, taču vēlāk Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atzina, ka pabalsts izmaksāts nepamatoti, jo, aģentūras ieskatā, valdes loceklis darba nespējas laikā turpināja gūt ienākumus.

Senāts norādīja, ka šā regulējuma mērķis ir novērst obligāto iemaksu apmēra optimizēšanu, sekmēt legālu nodarbinātību un mazināt ēnu ekonomiku. Tāpēc nodokļu tiesībās valsts principā prezumē, ka valdes loceklis, kuram nav noteikta atlīdzība, tomēr saņem atlīdzību, kas valsts institūcijām netiek paziņota. Tomēr Senāts uzsvēra, ka ar to vien nepietiek, lai secinātu, ka šādam valdes loceklim nav tiesību uz slimības pabalstu.

Senāts secināja, ka jēdziens “ienākumi” neattiecas uz situāciju, kad ienākumu gūšana tiek prezumēta tāpēc vien, ka par valdes locekli, kam nav noteikta atlīdzība, ir veiktas obligātās iemaksas, ja vien konkrētajā gadījumā netiek konstatēts, ka šī persona arī faktiski ir guvusi ienākumus.

Prezumpcija par domājamo ienākumu ir izveidota, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu, taču tā pati par sevi nepierāda, ka persona būtu uzskatāma par faktiski ienākumus guvušu

Tādējādi prezumpcija par domājamo ienākumu ir izveidota, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu, taču tā pati par sevi nepierāda, ka persona jebkurā citā tiesiskā jautājumā būtu uzskatāma par reāli strādājošu vai faktiski ienākumus guvušu.

Secinājumi un ieteikumi

Domājamā ienākuma prezumpcija iestājas automātiski, tiklīdz kapitālsabiedrībā mēneša apgrozījums pārsniedz 5 minimālās mēnešalgas un nevienam darbiniekam vai valdes loceklim šajā mēnesī nav noteikta atlīdzība vismaz minimālās algas apmērā.

No šī pienākuma var izvairīties tikai divos gadījumos:

  • kalendārajā gadā, kad sabiedrība tikko reģistrēta Uzņēmumu reģistrā;
  • ja valdes loceklis vismaz vienā citā tās pašas uzņēmumu grupas sabiedrībā saņem atlīdzību, kas nav mazāka par 5 minimālajām mēnešalgām. Pēc pašreizējās tiesu prakses šo atlīdzību nedrīkst summēt no vairākiem uzņēmumiem, tai jābūt saņemtai vienā konkrētā sabiedrībā.

Uzņēmumu grupām, kas plāno atalgojuma sadali starp vairākām sabiedrībām, praktiski ieteicams koncentrēt valdes locekļa atbilstošo atlīdzību vienā uzņēmumā, nevis sadalīt to pa vairākām sabiedrībām nelielās daļās. Pretējā gadījumā izņēmums nebūs piemērojams, un VID būs tiesīgs pieprasīt papildu nodokļu samaksu katrā no sabiedrībām atsevišķi.

Visbeidzot, jāņem vērā, ka domājamā ienākuma prezumpcija ir šauri mērķēts nodokļu tiesību instruments, un to nedrīkst automātiski pārnest uz citām tiesiskajām attiecībām, piemēram, sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanu, kur izšķirošs ir jautājums, vai persona reāli zaudējusi ienākumus, nevis tas, vai par to formāli veiktas obligātās iemaksas.

Publikācija: ifinanses.lv