Kad iepirkuma pretendents var prasīt negūto peļņu?

Publisko iepirkumu strīdos izšķirošais jautājums ne vienmēr ir tas, vai pasūtītājs ir pieļāvis pārkāpumu. Bieži vien tikpat svarīgi ir izprast, kādas sekas šis pārkāpums ir radījis pretendentam un vai tas pamato tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Īpaši sarežģīts ir jautājums par negūto peļņu, proti, vai pretendents var prasīt atlīdzināt peļņu, ko tas būtu guvis, ja iepirkums nebūtu prettiesiski pārtraukts vai ja tā piedāvājums nebūtu nepamatoti noraidīts.

Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša, jo ar pašu pārkāpuma faktu vien nepietiek. Pretendentam ir jāpierāda, ka bez šī pārkāpuma viņš būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības un ka attiecīgā līguma izpilde būtu nesusi peļņu. Ja šos apstākļus izdodas pierādīt, pretendents ir tiesīgs prasīt atlīdzību par negūto peļņu. Savukārt, ja to pierādīt nav iespējams, atsevišķos gadījumos var apsvērt prasījumu par atlīdzību saistībā ar zaudēto iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības.

Kad var prasīt negūto peļņu un kā to pierādīt

Lai pretendents varētu prasīt atlīdzību par negūto peļņu, vispirms ir jākonstatē, ka pasūtītājs iepirkuma procedūrā ir rīkojies prettiesiski. Piemēram, nepamatoti pārtraucis iepirkumu, prettiesiski izslēdzis pretendentu no iepirkuma vai piešķīris līguma slēgšanas tiesības citam pretendentam, pārkāpjot publisko iepirkumu regulējumu. Būtiski uzsvērt, ka zaudējumu atlīdzināšanai publisko iepirkumu lietās nav jāpierāda, ka pasūtītāja pārkāpums bijis īpaši smags vai izdarīts apzināti.

Tomēr ar pārkāpuma konstatēšanu vien nepietiek. Pretendentam jāspēj arī pierādīt, ka tieši konkrētās prettiesiskās rīcības dēļ līgums netika noslēgts, liedzot iespēju nopelnīt. Publisko iepirkumu lietās tas nozīmē vēl vienu būtisku soli – ir jānoskaidro, kā iepirkuma procedūra būtu noslēgusies, ja pārkāpums nebūtu pieļauts. Proti, ir jāgūst atbilde uz jautājumu, vai pretendents būtu uzvarējis iepirkumā, ja pasūtītājs nebūtu pieļāvis pārkāpumu.

Lai uz to atbildētu, tiek vērtēts, vai pretendenta piedāvājums atbilda iepirkuma prasībām, vai nepastāvēja citi izslēgšanas nosacījumi un vai, ievērojot visus iepirkuma vērtēšanas kritērijus, tieši šim pretendentam būtu bijis jāpiešķir līguma slēgšanas tiesības. Tikai tad, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, var pievērsties nākamajam solim – vērtēt to, vai un kādā apmērā pretendents no šī līguma būtu guvis peļņu.

Pienākums pierādīt negūto peļņu gulstas uz pretendentu. Tomēr tas nenozīmē, ka zaudējumu apmērs ir jāpierāda līdz pēdējam centam. Tā kā negūtā peļņa vienmēr ir balstīta uz hipotētisku situāciju – kas būtu noticis, ja iepirkuma procedūra būtu noritējusi tiesiski –, tiesai nav jānoskaidro vienīgais iespējamais peļņas apmērs, bet gan jāvērtē, kādu peļņu pretendents ticami būtu guvis. Pārmērīgi augsts pierādīšanas standarts šādos gadījumos faktiski padarītu tiesības uz zaudējumu atlīdzību neīstenojamas.

Lai pamatotu negūto peļņu, nepietiek ar vispārīgu apgalvojumu, ka līgums būtu bijis ienesīgs. Aprēķinam ir jābalstās uz ekonomiskiem aprēķiniem, kuros tiek salīdzināti paredzamie ieņēmumi un izmaksas, vienlaikus ņemot vērā apstākļus, kas līguma izpildes laikā varētu ietekmēt peļņu, piemēram, būvmateriālu cenu izmaiņas, papildu darbu nepieciešamību vai citus būtiskus riskus.

Šādus aprēķinus var pamatot ar plašu pierādījumu kopumu, piemēram, finanšu piedāvājumu, tāmēm, darbu izpildes grafikiem, naudas plūsmas aprēķiniem, grāmatvedības dokumentiem, kā arī finanšu vai attiecīgās nozares ekspertu atzinumiem. Izšķiroša nozīme nav tam, vai katrs pierādījums atsevišķi pierāda negūto peļņu, bet gan tam, vai visi iesniegtie pierādījumi kopumā veido ticamu un savstarpēji saskanīgu priekšstatu par peļņas apmēru. Tāpēc uzņēmumiem jau piedāvājuma sagatavošanas laikā ir būtiski saglabāt aprēķinus, tāmes un citus dokumentus, kas pamato piedāvāto cenu. Tieši šie dokumenti vēlāk var kļūt par galvenajiem pierādījumiem zaudējumu atlīdzināšanas procesā.

Vienlaikus tas nenozīmē, ka tiesa var prasīt absolūtu precizitāti. Senāts ir uzsvēris, ka nedrīkst noteikt pārmērīgi augstu pierādīšanas standartu. Piemēram, nav pamatoti prasīt pierādīt katras izmaksu pozīcijas precīzu atbilstību vidējām tirgus cenām, ja konkrētā projekta raksturs to objektīvi neļauj izdarīt. Sarežģītos projektos tiesai ir jāvērtē, vai pretendenta aprēķins kopumā ir ticams, nevis jāpārbauda katrs skaitlis atrauti no kopējā konteksta.

Ko darīt, ja nevar pierādīt pretendenta uzvaru

Līdz šim aplūkotais attiecas uz situācijām, kad iespējams pierādīt, ka tiesiskas iepirkuma procedūras gadījumā tieši konkrētais pretendents būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības. Tomēr praksē tas ne vienmēr ir iespējams. Pasūtītāja pieļautais pārkāpums var būt ietekmējis iepirkuma rezultātu, taču vienlaikus var nebūt iespējams droši secināt, ka bez šī pārkāpuma uzvarētu tieši konkrētais pretendents.

Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir uzsvērusi, ka efektīvas tiesību aizsardzības princips nepieļauj situāciju, kurā pretendentam atlīdzinājums tiek liegts tikai tādēļ, ka pretendents nevar pierādīt savu uzvaru iepirkumā. Tādēļ dažreiz atlīdzināma var būt nevis negūtā peļņa, bet gan zaudētā iespēja iegūt līguma slēgšanas tiesības.

Atšķirībā no negūtās peļņas, zaudētās iespējas gadījumā tiek vērtēts, vai pasūtītāja prettiesiskā rīcība pretendentam atņēma reālu iespēju godīgā un tiesiskā iepirkuma procedūrā pretendēt uz līguma iegūšanu. Tādējādi atlīdzinājuma priekšmets nav pati peļņa, ko pretendents būtu guvis, bet gan iespēja šo peļņu nopelnīt. Citiem vārdiem sakot, tiek kompensēta nevis pārliecība par uzvaru iepirkumā, bet gan tas, ka prettiesiskais pārkāpums liedza pretendentam iespēju cīnīties par līguma slēgšanas tiesībām.

Zaudētās iespējas gadījumā netiek atlīdzināta visa peļņa, ko pretendents būtu guvis, – tiek kompensēta tikai iespēja šo peļņu nopelnīt, tādēļ arī atlīdzības apmērs ir mazāks un atkarīgs no tā, cik reālas bija pretendenta izredzes uzvarēt iepirkumā. EST praksē atlīdzinājuma apmērs var tikt noteikts, piemēram, potenciālās peļņas apmēru dalot ar tā dēvēto veiksmes koeficientu, kuru savukārt aprēķina, ņemot vērā iepirkumā piedalījušos pretendentu skaitu.

Tādēļ praksē izšķiroša nozīme ir ne vien tam, vai pasūtītājs ir pieļāvis prettiesisku rīcību, bet arī tam, cik pārliecinoši pretendents spēj pamatot, ka bez attiecīgā pārkāpuma tas būtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības, kā arī pierādīt no līguma izpildes gūstamās peļņas apmēru. Tomēr tas vien, ka pretendents nevar pierādīt savu uzvaru iepirkumā, neizslēdz tiesības uz atlīdzinājumu. Noteiktos gadījumos var būt pamats prasīt atlīdzību par zaudētu iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības.

Vienlaikus, ja pasūtītājs spēj pierādīt, ka neatkarīgi no pieļautā pārkāpuma pretendents noteikti nebūtu ieguvis līguma slēgšanas tiesības, pretendentam nav tiesību nedz uz negūtās peļņas, nedz uz zaudētās iespējas atlīdzinājumu.

Publikācija: ifinanses.lv