Atbildības noteikšanas problemātika konkurences tiesību zaudējumu lietās

2019 - 10 - 22
Autors: Jānis Sarāns-Reneslācis

Kopš Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Zaudējumu direktīva), transponēšanas termiņa beigām 2016. gada 27. decembrī ir notikuši vairāki būtiski pavērsieni gan Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) kopumā, gan arī atsevišķās dalībvalstu tiesību sistēmās individuāli. Būtiski ir pieaudzis ne tikai dalībvalstu nacionālo tiesu izskatīto lietu,1 bet arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) sniegto prejudiciālo nolēmumu skaits lietās, kas saistītas tieši ar privāttiesisko konkurences tiesību normu piemērošanas specifiku. Jo īpaši ražīga ir bijusi EST un nacionālo tiesu darbība tieši 2018. gada nogalē un 2019. gada sākumā un vasarā. Šajā īsajā laika periodā EST tika pasludināti prejudiciālie nolēmumi lietās C-595/17 Apple Sales International un citi pret MJA,2 C-724/17 Skanska Industrial Solutions un citi3 (turpmāk – Skanska), C-637/17 Cogeco Communications Inc pret Sport TV Portugal SA un citi,4 kā arī lietā C-451/18 Tibor-Trans Fuvarozo.5 Apvienotajā Karalistē 2018. gada 9. oktobrī tika pasludināts pirmais spriedums pēc būtības lietā par zaudējumu piedziņu no konkurences tiesību pārkāpēja, sekojot Eiropas Komisijas lēmumam par pārkāpuma konstatēšanu.6 Arnemas–Leuvardenas Apelācijas tiesa 2019. gada 5. februārī noraidīja zaudējumu atlīdzības prasību,7 kas bija celta pēc Eiropas Komisijas 2007. gada lēmuma liftu un eskalatoru karteļa lietā,8 kam neilgi pēc tam sekoja arī ilgi gaidītais pirmais Amsterdamas tiesas lēmums kravas auto karteļa lietā,9 kuras pamatā ir Eiropas Komisijas 2017. gada lēmums par pārkāpuma konstatēšanu.10 Papildus tam Vispārējā tiesa 2018. gada 6. decembrī pasludināja spriedumu pārkāpuma lietā T-531/15 Coveris pret Komisiju.11

Autors vēlas norādīt, ka šī raksta mērķis nav analizēt Zaudējumu direktīvas transponēšanas rezultātā ieviestā regulējuma piemērošanas problemātiku,12 bet gan jautājumus, kas saistīti tieši ar jaunāko EST judikatūras atziņu piemērošanu. Proti, pirmkārt, analizējot to, kāds ir piemērojamo tiesību normu regulējums un tā interpretācija, identificējot subjektus, pret kuriem vērsties prasības tiesvedības ietvaros konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos. Otrkārt, analizējot problemātiku saistībā ar jurisdikcijas noteikšanu zaudējumu atlīdzības prasījumu lietās.

Lasīt plašāk šeit.

Atsauce uz žurnālu

Sarāns J. Atbildības noteikšanas problemātika konkurences tiesību zaudējumu lietās. Jurista Vārds, 22.10.2019., Nr. 42 (1100), 30.-37.lpp.