Aprīļa tiesu praksē nodokļu lietās tika vērtēti jautājumi par PVN priekšnodokļa atskaitīšanu fiktīvu darījumu gadījumos, uzņēmumu pārejas pierādīšanas standartu, izdevumu metodes piemērojamību nodokļu kontrolē, kā arī atkritumu apsaimniekotāju atbildību par partneru dokumentācijas kļūdām. Vienlaikus tika skatīti strīdi par riska adresēm, AML pienākumiem un paaugstināto nekustamā īpašuma nodokli.

Administratīvās apgabaltiesas spriedumā lietā A420166425 tika vērtēts, vai persona, kas sistemātiski par atlīdzību organizē komercsabiedrību dalībnieku maiņas darījumus, ir uzskatāma par Legalizācijas novēršanas likuma subjektu. Tiesa atzina, ka šāda persona ir likuma subjekts neatkarīgi no tā, vai starpniecība formalizēta ar pilnvarojumu. Sistemātiskums un atlīdzība ir izšķirošie kritēriji, nevis reģistrācijas fakts.

Administratīvās rajona tiesas spriedumā lietā A420111525 tika izskatīts strīds par dabas resursu nodokļa aprēķinu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam, kura partneri nepareizi reģistrēja savākto nolietoto riepu apjomus. Tiesa norādīja, ka sistēmas uzturētājai ir pienākums ne tikai izveidot sistēmu, bet arī nodrošināt tās dalībnieku atbilstību normatīvajām prasībām. Partneru kļūdas neatbrīvo no atbildības, ja kontrole nav īstenota pienācīgi.

Senāta lēmumā lietā SKA-511/2026 tika apstiprināts, ka nekustamā īpašuma īpašnieks nevar norobežoties no atbildības par to, kā nomnieki izmanto tā adresi. Tiesa uzsvēra, ka, ja īpašnieks iznomā telpas ar nosacījumu, ka korespondenci nesaņems un komercdarbību neveiks, viņam ir jāapzinās, ka adrese tiks izmantota tikai formālai reģistrācijai. Šādos apstākļos adrese pamatoti iekļaujama riska adrešu sarakstā.

Administratīvās rajona tiesas spriedumā lietā A420205425 tiesa atteica PVN priekšnodokļa atskaitījumu par GPS sistēmu uzstādīšanu, jo pakalpojumu sniedzējam nebija ne darbinieku, ne aprīkojuma šo darbu veikšanai. Tiesa apstiprināja principu, ka rēķins pats par sevi nav pietiekams pamats priekšnodokļa atskaitīšanai, ja darījuma faktiskā izpilde nav iespējama.

Administratīvās rajona tiesas lēmumā par uzņēmuma pāreju tika skatīts jautājums par to, vai VID var solidāri piedzīt 2,8 milj. EUR nodokļu parādu no uzņēmumiem, kuri, iespējams, pārņēmuši cita uzņēmuma darbību. Tiesa noraidīja VID lēmumu, skaidri nosakot, ka uzņēmuma pāreja konstatējama tikai tad, ja nodots organizēts darbības kopums, proti, darbinieki, klienti un aktīvi.

Administratīvās rajona tiesas spriedumā lietā A420226225 tika apstiprināts, ka VID var piemērot izdevumu metodi arī nodokļu kontroles, nevis tikai revīzijas, ietvaros. Priekšnoteikums ir bankas konta datu analīze, kas skaidri liecina par to, ka personas izdevumi sistemātiski pārsniedz deklarētos ienākumus.

Senāta lēmumā lietā SKA-526/2026 tika apstiprināts, ka PVN priekšnodoklis nav atskaitāms, ja darījums faktiski nav noticis un uzņēmums zināja, ka tiek izmantots PVN shēmā. Starpniecības pakalpojuma formāla dokumentēšana neaizstāj tā faktisko izpildi.

Administratīvās rajona tiesas spriedumā lietā A420184725 tika apstiprināta 3% NĪN likmes piemērošana par sagruvušu ēku Kuldīgā. Tiesa uzsvēra, ka kultūras mantojuma aizsardzības ierobežojumi attiecās tikai uz diviem skursteņiem un neaizliedza veikt vispārējos sakārtošanas darbus. Daļēji ierobežota rīcībspēja nenozīmē pilnīgu atbrīvojumu no nodokļu pienākumiem.

Aprīļa tiesu prakse parāda, ka formāla atbilstība dokumentiem un struktūrām nav pietiekama. Tiesas arvien vairāk vērtē darījumu un attiecību ekonomisko būtību, proti, vai pakalpojums tiešām sniegts, vai darbība tiešām veikta. Uzņēmējiem tas nozīmē nepieciešamību pārskatīt ne tikai savus darījumus, bet arī to, ko dara viņu partneri un nomnieki. Nezināšana un formāla pieeja nav pietiekams arguments.