Eiropas Mediju brīvības akts (Regula) ir līdz šim apjomīgākais Eiropas Savienības mediju tiesību regulējums. Kopš 2025. gada augusta tas ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs, bet Latvijas tiesību aktos tā ieviešana vēl turpinās. Regulu var uzskatīt par ES mēģinājumu pielāgoties un atbildēt mūsdienu pasaules radītajiem izaicinājumiem,  stiprinot mediju plurālismu un redakcionālo neatkarību, kā arī aizsargājot žurnālistus no valsts iejaukšanās to darbā Eiropā Savienībā.

Regula nostiprina funkcionālu pieeju žurnālistu tiesiskajai aizsardzībai.

Regulas 2. panta 2. punkts “mediju pakalpojumu sniedzēju” definē kā fizisku vai juridisku personu, kuras profesionālā darbība ir sniegt mediju pakalpojumu un kura uzņemas redakcionālo atbildību par satura izvēli un organizāciju. Proti, Regula apstiprina žurnālistu funkcionālo, nevis formālo definīciju, kas aptver ne tikai “lielās” ziņu redakcijas, bet arī neatkarīgos žurnālistus un cita veida digitālos medijus, ja vien tie profesionāli veic žurnālistisko darbību ar redakcionālo atbildību. Regulas preambula tieši norāda, ka šī aizsardzība attiecas arī uz žurnālistiem nestandarta nodarbinātības formās, tostarp ārštata darbiniekiem. Šī plašā pieeja atspoguļo Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāju, ka žurnālistiskās brīvības aizsardzībai ir funkcionāls, nevis formāls raksturs – svarīgs ir veicamais darbs saturiski, nevis, kas ir žurnālista darba devējs vai kāds ir žurnālista amata nosaukums attiecīgajā medijā. Tas nozīmē, ka tiesību aizsardzības iestādēm, veicot izmeklēšanas darbības, ir jāvērtē satura veidotāja faktiskā loma, nevis tikai formālais statuss.

Šī definīcija kļūst svarīga, vērtējot Regulas piešķirtās tiesības žurnālistiem. Regulas 4. pants noteic trīs mediju pamattiesību aspektus. Pirmkārt, tiesības brīvi darboties Eiropas Savienības iekšējā tirgū bez nepamatotiem valsts noteiktiem ierobežojumiem. Otrkārt, tiesības uz redakcionālo neatkarību – valsts iestādēm ir aizliegts iejaukties vai mēģināt ietekmēt mediju redakcionālo politiku un lēmumus. Treškārt, un jo īpaši būtiski – žurnālistisko avotu un konfidenciālās saziņas efektīva aizsardzība. Pēdējās pieminētās tiesības ir jāuzskata par jauno standartu, kas praksē vairāk nekā jebkas cits ietekmēs pētniecisko / izmeklēšanas žurnālistiku. Regula aizliedz dalībvalstīm veikt trīs veidu ierobežojošus pasākumus: (a) uzlikt par pienākumu mediju pakalpojumu sniedzējiem, to redakcijas darbiniekiem vai jebkurām citām personām, kurām to profesionālās attiecības ar mediju nozari var nodrošināt piekļuvi attiecīgai informācijai, atklāt žurnālistisko avotu identitāti vai konfidenciālo saziņu; (b) aizturēt, sodīt, pārtvert, pārbaudīt, veikt kratīšanu vai novērošanu šādu datu iegūšanas nolūkā; (c) izmantot invazīvo novērošanas programmatūru (spiegprogrammatūru) jebkādās ierīcēs, kuras izmanto žurnālisti vai ar tiem profesionāli saistītas personas.

Lai gan Regula šīm tiesībām paredz izņēmumus, tie ir samērā šauri. Kratīšanu vai pienākumu atklāt avotus var atļaut tikai tad, ja tam ir tiesisks pamats, ja tas ir pamatots ar konkrētu sabiedrisko interesi katrā atsevišķā gadījumā, ir samērīgs un nepieciešams, un ir saņemta iepriekšēja tiesu iestādes vai neatkarīgas iestādes atļauja (paredzams, ka Latvijā – izmeklēšanas tiesneša lēmums). Spiegprogrammatūras izmantošanai prasības ir vēl stingrākas. Proti, tās izmantošana ir pieļaujama vienīgi, izmeklējot noziegumus, par kuriem paredzēta brīvības atņemšana uz vismaz trīs vai pieciem gadiem (atkarībā no noziedzīgā nodarījuma veida), un tikai tad, ja mazāk ierobežojoši līdzekļi nav pietiekami.

Latvijā žurnālista tiesības neizpaust informācijas avotu nosaka Kriminālprocesa likums. Taču nacionālais regulējums šo tiesību ierobežošanai noteica ievērojami zemāku latiņu nekā Regula. Tādēļ, piemērojot Regulu praksē, būs ļoti svarīgi, lai procesa virzītāji ņemtu vērā ne tikai Kriminālprocesa likuma noteikumus, bet salāgotu tos ar Regulas prasībām un tajā piešķirto tiesību ietvaru.

Regulas prasības avotu aizsardzībā vēl nav pilnībā atspoguļotas Latvijas regulējumā

Šobrīd likumdošanas trešo lasījumu gaida arī grozījumi likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kas paredz nodrošināt vairāku formālu Regulas prasību iestrādāšanu likumā. Proti, paredzēts, ka likums tiks papildināts ar Regulas definīcijām, NEPLP tiks noteikta par mediju tirgus koncentrācijas novērtēšanā atbildīgo iestādi, bet mediju pakalpojumu sniedzēji turpmāk deklarēs informāciju par saņemtā valsts reklāmas finansējuma gada kopējo summu.

Tomēr likuma 7. pants, kas paredz nepublicējamo informāciju, un 22. pants, kas regulē žurnālista tiesības neizpaust avotu, šoreiz netiks grozīti. Kultūras ministrija ir norādījusi, ka sarunas par šiem aspektiem ar mediju nozares nevalstiskajām organizācijām un ieinteresētajām pusēm tiks turpinātas jaunā mediju likuma izstrādes ietvaros. Attiecīgi starp Regulas tieši piemērojamajām prasībām par avotu aizsardzību un Latvijas nacionālo regulējumu pagaidām saglabājas zināma spriedze, kuru likumdevējs vēl nav novērsis. Tādēļ tikai vēlreiz var atgādināt par procesa virzītāju būtisko uzdevumu, piemērojot nacionālo regulējumu, salāgot tā prasības ar Regulu.

NEPLP turpmāk uzraudzīs mediju apvienošanās darījumu ietekmi uz plurālismu

Regulas 22. pants paredz dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka tiek veikts ex ante novērtējums par mediju tirgus koncentrāciju gadījumos, kad attiecīgais darījums var būtiski ietekmēt mediju plurālismu vai redakcionālo neatkarību. Runa ir par gadījumiem, kad vismaz viens apvienošanās dalībnieks ir mediju pakalpojumu sniedzējs vai tiešsaistes platformas nodrošinātājs.

Šis novērtējums – atšķirībā no klasiskās konkurences tiesību apvienošanās kontroles – primāri vērsts uz informācijas daudzveidības un redakcionālās neatkarības aizsardzību. Proti, tas aizsargās iespēju piekļūt dažādiem mediju pakalpojumiem un saturam. Novērtējumā ņem vērā paredzēto ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu un mediju pakalpojumu un piedāvājuma daudzveidību tirgū, tāpat arī redakcionālās neatkarības aizsardzības pasākumus un iesaistīto pušu ekonomisko ilgtspēju. Tas nozīmē, ka tiks vērtēts, vai attiecīgajā tirgū (arī ģeogrāfiskajā) pēc apvienošanās turpinās pastāvēt citi mediji, kas nodrošina atšķirīgu un alternatīvu saturu. Iestāde papildus varēs noteikt saistības plurālisma un neatkarības nodrošināšanai.

Latvijā atbildīgā iestāde mediju tirgus koncentrāciju novērtēšanā būs nevis Konkurences padome, bet gan NEPLP. Tai būs pienākums sadarboties ar citām kompetentām iestādēm vispusīgas informācijas iegūšanā. Šo novērtējumu NEPLP varēs veikt pēc savas iniciatīvas vai Regulā noteiktajos gadījumos. Mediju pakalpojumu sniedzējiem un citām iesaistītajām personām būs pienākums paziņot NEPLP par jebkuriem darījumiem, kas var ietekmēt mediju plurālismu un redakcionālo neatkarību. Ministru kabinets noteiks novērtēšanas prasības un kārtību, tostarp plurālisma ietekmes rādītājus un procedūras posmus.

Papildus Eiropas Komisija veiks uzraudzības pasākumus, proti, analizēs mediju koncentrācijas līmeni un ārvalstu īstenotas informācijas manipulācijas un iejaukšanās riskus visās dalībvalstīs.

Gadījumā, ja dalībvalsts neveiks mediju apvienošanās kontroli, tad šo funkciju pēc savas iniciatīvas var pārņemt pagājušā gada februārī izveidotā Eiropas Mediju pakalpojumu padome, īpaši situācijās, kur koncentrācija var būtiski ietekmēt mediju pakalpojumu iekšējo tirgu. Piemēram, nesenā viedoklī[1] padome norādīja, ka mediju Ringier Hungary Kft un Indamedia Network Zrt apvienošanās Ungārijā sešus mēnešus pirms 2026. gada aprīļa vēlēšanām rada riskus plurālismam un redakcionālajai neatkarībai Ungārijā. Populārās ziņu vietnes index.hu un blikk.hu apvienošana, un dienas laikraksta drukātā izdevuma Blikk iegūšana paplašina Indamedia ietekmi, turklāt grupa ir nostiprinājusi savu dominējošo stāvokli tiešsaistes ziņu portālu jomā. Kopumā šis darījums rada bažas par viedokļu daudzveidības samazināšanos Ungārijas mediju tirgū, ņemot vērā, ka Ungārijas tiesību akti neparedz atbilstošus aizsardzības pasākumus redakcionālās neatkarības nodrošināšanai.

Regulas pieeja paredz, ka pat tāds mediju apvienošanās darījums, kas nav pakļauts konkurences tiesību apvienošanās kontrolei, joprojām var tikt ierobežots vai pakļauts saistībām Regulas apsvērumu dēļ. Šāda paralēla kontrole būtiski paplašinās regulatoros riskus darījumiem mediju nozarē. Proti, darījumi vairs netiks vērtēti tikai pēc konkurences tiesībās definētajiem kritērijiem, bet pēc mazāk kvantificējamiem plurālisma, redakcionālās neatkarības un sabiedriskās domas kritērijiem. Mediju plurālisma novērtēšana ir daudz mazāk standartizēta atšķirībā no konkurences tiesībām, kur izveidojusies samērā stabila metodoloģija un prakse. Papildus nenoteiktību radīs Eiropas Mediju pakalpojumu padomes iesaiste, kas nozīmē, ka pat nacionāli darījumi var tikt vērtēti plašākā iekšējā tirgus kontekstā.

[1] https://media-board.europa.eu/document/download/a99a9d6b-909f-4205-b364-f42e4bbc3365_en?filename=Media%20Board_Opinion_acquisition%20of%20Ringier%20Hungary%20Kft%20by%20Indamedia%20Network%20Zrt.pdf